Vai ataugs jauna “Sēnīte”? Nostaļģiskas piezīmes un “Liepkalnu” superplāns 13
Latvijas sabiedrību aicina atjaunot restorānu “Sēnīte” – savulaik ļoti iecienītu pieturvietu Vidzemes lielceļu krustojumā, tagadējā Inčukalna novadā.
Ar šo ideju publiskā telpā nācis klajā uzņēmuma “Liepkalni” īpašnieks Dagnis Čākurs. Ikviens, kurš to gribētu atbalstīt, pēc viņa ieceres, ieguldītu “Sēnītes” atjaunošanā 100 eiro, tādējādi kļūstot par publiskas akciju sabiedrības akcionāru. Interneta vietnē visiem, kuru īpašumā būtu “Sēnītes” akcijas, būtu iespējams sekot uzņēmuma naudas plūsmai.
No mušmires līdz “Briljantu rokai”
Kā zināms, “Sēnītei” pirmais pamats tika ielikts pagājušā gadsimta vidū. 1948. gadā tā bija koši krāsota mušmire, kurā bija iekārtota tējnīca ar uzkodām kājāmgājējiem un autobraucējiem, kuri devās Siguldas vai Valmieras, Inčukalna vai Rīgas virzienā. “Sēnītes” popularitātei augot, vēlāk te jau uzbūvēja ēku kompleksu, kas ir redzams pašlaik. Alus zāle zem sēnei līdzīgā jumta ir vissenākā restorāna daļa. Te bija kafetērija un vasaras terase, kuras siena bija veidota pēc mākslinieka Kurta Fridrihsona meta, bija arī kulinārijas veikals.
Padomju varas laikā restorānā uzņemta arī viena no populārākajām kinokomēdijām “Briljantu roka” ar pazīstamo krievu kinoaktieru Jurija Ņikuļina un Andreja Mironova piedalīšanos. Stāsta, ka savulaik šeit atceļā no kinofestivāla Zviedrijā maltīti ieturējis slavenais franču komiķis Luijs de Finess.
Diemžēl pēdējos aptuveni divdesmit gadus šis ēku komplekss stāv pamests, ēkas jumts apaudzis ar sūnām, logi aizsisti dēļiem. “Sēnītei” pareģo tādu pašu likteni kā savulaik iecienītajiem restorāniem “Vārava” Saulkrastos vai “Jūras pērle” Bulduros.
Daļu atjaunot, pārējo nojaukt
Dagnim Čākuram jautāju, ko, viņaprāt, varētu iekārtot “Sēnītē”, ja tomēr izdotos to atjaunot. Viņš atbild, ka “Sēnītē” varētu iekārtot maizes un konditorejas izstrādājumu ceptuvi, tāpat veikalu un kafejnīcu. Tā kā īpašums ir liels, pagaidām gan neesot pilnīgas skaidrības, kā to izmantot turpmāk. Atjaunot varētu tikai par arhitektoniski vērtīgu atzīto, 60. gados būvēto ēku kompleksa daļu, bet 80. gados celtās piebūves būtu nojaucamas.
Dagnis Čākurs atzīst, ka tad, ja atsaucība šai idejai būtu, viņš pievērstos tās īstenošanai. Uz jautājumu, cik būtu jāiegulda “Sēnītes” atjaunošanā, Dagnis Čākurs lēš, ka, pašlaik “uz aci” novērtējot ēku stāvokli, sākumā vismaz pāris miljoni. Bet precīzāk to varēšot pateikt tikai pēc tam, kad būs sagatavota izdevumu tāme.
Vispirms jāatpērk
Īstenojot “Liepkalnu” īpašnieka ideju, protams, “Sēnīte” vispirms būtu jāatpērk no tās pašreizējiem īpašniekiem, kuri agrāk to jau vairākkārt mēģinājuši pārdot, pirms vēl Kultūras ministrija to bija paguvusi ierakstīt valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Taču ar pārdošanu līdz šim nav veicies.
Pēc “Firmas.lv” datiem, uzņēmuma lielākie īpašnieki bija SIA “AVE Astra” un Latvijas kooperatīvo sabiedrību centrālā savienība “Turība”. Bet pastarpināti “Sēnītes” īpašnieki ir kādreizējais centrālās savienības “Turība” prezidents, Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents Ivars Strautiņš un Atis Sausnītis, kurš savulaik bijis vadošos amatos gan “Turībā”, gan vairākos pārtikas ražošanas uzņēmumos.
Savulaik tā īpašniekiem gan bija nodoms pašiem ķerties pie “Sēnītes” atjaunošanas. Bijis pat gatavs arhitekta Deivija Širaka izstrādātais projekts, kas paredzēja trīsstāvu viesnīcas, boulinga zāles un SPA centra būvniecību. Bet šī vērienīgā iecere, kuras īstenošanā plānoja piesaistīt arī ārzemju investorus, izjuka. Svītra tai pilnīgi tika pārvilkta 2010. gada beigās, kad likvidēta SIA “Restorāns Sēnīte”. Tam, kāpēc ataudzēt “Sēnīti” nav izdevies pašiem, par iemeslu īpašnieki min ekonomisko krīzi.
“Sēnīte” pieminekļu sarakstā
“Liepkalnu” īpašnieka idejas īstenošanu, iespējams, varētu aizkavēt tiesvedība, tāpēc ka jau pagājušajā gadā “Sēnītes” pašreizējie īpašnieki iesūdzēja tiesā Kultūras ministriju, kas šo ēku kompleksā ietilpstošās, pagājušā gadsimta 60. gados celtās ēkas daļas ierakstījusi valsts kultūras pieminekļu sarakstā. Bet šis statuss uzliek pienākumu īpašniekiem atjaunot un saglabāt ēkas to pirmatnējā izskatā, kas tādējādi atjaunotājiem prasītu arī lielākus izdevumus. Par saglabājamu Kultūras ministrija atzinusi sākotnējo būvapjomu, proti, “Sēnītes” senāk celto ēku ar cilindrisko jumtu, bez jauno laiku piebūvēm. Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Kultūras mantojuma politikas daļas vadītājs Jānis Asaris gan pieļauj, ka ar īpašniekiem tiesā varētu panākt izlīgumu, precizējot no ēku kompleksā esošajām aptuveni 190 telpām to telpu grupu, kurām tomēr saglabātos valsts kultūras pieminekļa statuss.
Jānis Asaris apgalvo, ka “Sēnīte” ir aizsargājama un saglabājama kā nozīmīgs pagājušā gadsimta 60. gadu arhitektūras paraugs – pirmā sfēriskas dzelzsbetona konstrukcijas celtne Latvijā.
Pārdod par pusmiljonu
Pašlaik ar “Sēnītes” pārdošanu nodarbojas nekustamo īpašumu tirdzniecības un pārvaldīšanas uzņēmums “OBER-HAUS”. Kā atklāj uzņēmuma Komercplatību nodaļas vadītājs Konstantīns Ķiuka, “Sēnīte” (trīs zemes gabali 3,2 hektāru kopplatībā un ēkas 3310,8 kvadrātmetru kopplatībā) pašlaik tirgū tiek piedāvāta par 580 000 eiro. “Kaut arī mēs ar pārdošanu nodarbojamies tikai divus mēnešus, par šo īpašumu jau taujājuši daudzi, tātad piedāvātā cena atbilst tā pašreizējai vērtībai. Starp interesentiem nopietnākais pašlaik gan šķiet uzņēmums “Liepkalni”,” atzīst Konstantīns Ķiuka.
Tomēr “Liepkalnu” īpašnieka idejas un biznesa plāna sekmīga īstenošana varētu būt saistīta ar risku, uz kuru norāda daži tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un atpūtas vietu speciālisti. Aizvadītajos gados lielceļu malās uzcelts daudz jaunu kafejnīcu un restorānu, kuri piedāvā visu to pašu, ko savulaik Vid- zemes pusē spēja viena pati “Sēnīte”, bet Latgales virzienā “Klidziņa”. Netālu no bijušās “Sēnītes” Gaujas krastā ir iekārtots restorāns “Rāmkalni”, turpat Rīgas virzienā līdzīgs ir arī “Sorbas”. Iespējams, tāpēc “Liepkalnu” īpašnieks vēl neriskē ieguldīt darījumā tikai savu naudu, bet ideju pārbauda, piedāvājot kļūt par akcionāriem tiem, kuri, gremdējoties atmiņās, piemin “Sēnītes” vārdu.
