Vai ārzemniekiem ļaut vēl vairāk pirkt zemi 21
Eiropas Komisija (EK) pieprasījusi Latvijai divu mēnešu laikā labot lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes noteikumus. Briselē nepatīk, ka zemes pircējiem Latvijā jābūt lauksaimniekiem.
Valdība vēl nav izlēmusi
Uz jautājumu, vai, iztopot Briseles ierēdņu untumiem, jau gatavojam likuma labojumus, Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, kura vadībā speciālistu darba grupa gatavoja priekšlikumus likuma grozījumiem, man atbild, ka ministrijā pašlaik vēl neko negatavo, tāpēc ka nav valdības lēmuma. Nākamnedēļ Arvīds Ozols klātienē tiksies ar EK pārstāvjiem, lai tuvāk skaidrotu iebildumus. Pēc tam tikšot sagatavots ziņojums valdībai, kuras lēmums, visticamāk, būšot gatavs jau šomēnes.
Kā zināms, viens no pamatojumiem, kāpēc 2014. gada 3. jūlijā, kaut arī lielās mokās un strīdiņos, Saeimā tomēr pieņēma grozījumus likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”, bija atzinums, ka lielas zemes platības Latvijā nopirkuši ārzemnieki. Tostarp krietna daļa tādu, kuri pērk zemi nevis izmantošanai lauksaimniecībā, bet lai vēlāk pārdotu un nopelnītu uz cenu celšanās rēķina.
Pēdējais publiski pieejamais Valsts zemes dienesta (VZD) pārskats par zemes tirgu 2014. gada sākumā liecina, ka aptuveni piektā daļa darījumu ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi un aptuveni ceturtā daļa darījumu ar mežiem bijuši spekulatīvi. Bet dažos novados šādu spekulatīvu darījumu īpatsvars bijis pat vēl lielāks – ap 30% no noslēgto darījumu kopskaita.
Pieplūdumam tirgū vairāki iemesli
Viens iemesls ārzemnieku pieplūdumam un pirkumiem nešaubīgi ir cenas. Kaut arī 2014. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, tās cēlās par 20 līdz 35% (pērn tās pieauga caurmērā par 10%), tās joprojām ir vairākkārt zemākas nekā, piemēram, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tādējādi paveras lieliskas iespējas ar minimāliem izdevumiem – pāris reižu gadā nopļaujot zāli, – pelnīt uz vienotā platības maksājuma rēķina.
Ielūkojoties Latvijā reģistrēto 50 lielāko lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašumu īpašnieku sarakstā, atrodam tajā gan zviedru pensiju fondus, gan zviedru un krievu bankas, gan dažādu valstu kokapstrādes uzņēmumus, kuri, kā zināms, ar lauksaimniecību nekad nav nodarbojušies un nenodarbosies. Latvijā pieņemto zemes iegādes noteikumu, ka pircējam jābūt lauksaimniekam (to pašu prasa pircējiem Vācijā, Austrijā un citās vecajās ES dalībvalstīs) Briseles ierēdņi uzlūko par ierobežojumu kapitāla brīvai apritei un brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Taču patiesībā daļai šo ārzemju pircēju zeme kalpo nevis lauksaimnieciskai ražošanai, bet peļņai, ko dod gan minētie platību maksājumi, gan noma, kuru par zemi tagad spiesti maksāt pašmāju zemnieki.
Otrs iemesls, kāpēc Latvijā ārzemnieki nadzīgi pērk zemi, turklāt pat aizaugušu, ir tas, ka to izdevīgi apmežot. Latvijā klimatiskie apstākļi mežu augšanai ir labvēlīgāki nekā Skandināvijas valstīs. Kāpēc zviedriem vai dāņiem Latvijā jāpērk apaļkoki, ja lētāk var nopirkt zemi vai mežu?
Jaunākais VZD zemes pārskats liecina, ka, salīdzinot ar 2014. gadu, pērn lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības samazinājušās par 13 503 hektāriem. Toties mežu platības palielinājušās par 15 194 hektāriem.
Lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību samazināšanos apliecina arī Zemkopības ministrijas iesniegtie ziņojumi valdībai – 2013. gada maijā lauksaimnieciskajai ražošanai pieejamās platības apjoms ir sarucis līdz 1,99 miljoniem hektāru. 2003. gada 30. jūnijā lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība bija ap 2,3 miljoni hektāru. Savukārt tikai 1,8 miljoni hektāru tiek apstrādāti.
Vēl viens, manuprāt, būtisks iemesls ir netālredzīgi īstenotā zemes reforma, kuras gaitā un taisnīguma atjaunošanas vārdā zemi atguva tās bijušie īpašnieki vai viņu mantinieki, tostarp tādi, kuri dzīvoja ārzemēs un atgriezties dzimtenē pat negrasījās. Taču samērā ātri kļuva redzams, ka lielākā daļa atguvēju ne gribēja, ne spēja paši to apstrādāt. Tagad uztraucamies par ārzemju pircējiem, kuru vidū nenoliedzami ir arī prasmīgi zemes apsaimniekotāji. Bet kas tad viņiem pārdeva zemi? Vai tik ne tie paši, kuri patriotiski klaigāja: “Neatdosim ne pēdu tēvu sviedriem un asinīm slacītās zemes!”? Bet, tiklīdz ārzemnieki piedāvāja labu cenu, tā “tēvu sviedriem un asinīm slacīto” vienā rāvienā uzsita gaisā ārzemniekiem.
Nopirkt – nekādu problēmu
Kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, nopirkt zemi būtībā nebija nekādu problēmu. Kaut arī līdz 2014. gada 30. aprīlim bija spēkā aizliegums ārzemniekiem – fiziskām personām iegādāties lauksaimniecībā izmantojamu zemi un mežus, šo aizliegumu varēja viegli apiet, nodibinot SIA. Uz papīra vairāk nekā puse kapitāldaļu uzņēmumos it kā piederēja Latvijas pilsoņiem. Bet, kā tagad tas redzams 50 lielāko zemes īpašnieku sarakstā, patiesībā – Zviedrijas, Dānijas, Vācijas vai citu valstu pilsoņiem vai viņu piederošajiem uzņēmumiem. Spilgts piemērs tam, ka zemes pirkumiem arī līdz 2014. gada 30. aprīlim nebija nekādu šķēršļu, ir Dānijas pilsonis Martins Nīmanis (SIA “Eko Druva”), kuram pēc 2012. gada datiem piederēja 1078 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes un kurš ir ceturtais lielākais zemes īpašnieks Latvijā. Viņu mazliet apsteidz tikai trīs pašmāju miljonāri: bijušais Ventspils pilsētas prokurors, kādreizējais valsts uzņēmuma Ventspils nafta galvenais jurists un viceprezidents, SIA “LatRosTrans” valdes priekšsēdētājs Valentīns Kokalis; uzņēmuma “Mono” lielākais īpašnieks Mihails Uļmans un zemnieku saimniecības “Joži” īpašnieks Gunvaldis Sproģis.
Īpašumu platības vēl lielākas!
Vēl jāpiebilst, ka ārzemniekiem un viņu firmām piederošo lielāko zemes platību saraksts neuzrāda Latvijā izpirkto mežu platības, kas tāpat ir iespaidīgas. Piemēram, SIA “MYRTILLUS”, kas pieder Zviedrijas uzņēmumam “Bergvik Skog”, īpašumā vēl ir 45 311,64 hektāri mežu. Piemēram, SIA “Foran Real Estate”, kas pieder Norvēģijas uzņēmumam “Storebrand Livsforsikring” un Zviedrijas pensiju fondam “SPP Pension&Forsakring”, ir īpašnieks 38 108,89 hektāriem mežu. Luksemburgas uzņēmumam “Greengold European Capital S.A.” piederošā SIA “Greengold Value Forest Latvia” ir īpašniece 5 882,96 hektāriem mežu.
Vairākiem ārzemniekiem piederošās zemes platības aizvadītajos gados ir ievērojami palielinājušās. Piemēram, Vācijas pilsoņiem Jensam Niko Hopneram un Matiasam Štortenbekeram piederošā SIA “Stortenbekera un Hopnera lauksaimniecība” 2012. gadā bija īpašniece 1256,06 hektāriem. Spriežot pēc Lauku atbalsta dienesta datiem par vienoto platības maksājumu saņēmējiem, 2015. gadā abi vācieši apstrādā divreiz vairāk – 2390,73 hektārus. Piemēram, SIA “Dobele Agra S.I.A.”, kas pieder Austrijas uzņēmumam “AGRA”, 2012. gadā bija 2350,86 hektāri, toties 2015. gadā tas apsaimniekoja jau 5400,35 hektārus.
Cik pieder, var vien minēt
Cik lielas zemes platības īsti pieder ārzemniekiem, uz šo jautājumu ne Zemkopības ministrijā, ne Valsts zemes dienestā, ne kādā citā valsts pārvaldes iestādē nespēj atbildēt. Precīzu datu, lūk, neesot.
Ja valstī to neviens nezina, kā var runāt par Latvijas lielākās vērtības – zemes – saimniecisku izmantošanu un pieejamību Latvijas iedzīvotājiem?!
Tas tikai uzskatāmi liecina par valsts vadītāju bezrūpību un garīgo impotenci, ļaujot izsaimniekot zemi. Protams, ir dažādi minējumi. Pats satriecošākais – ārzemnieku īpašumā jau ir aptuveni trešdaļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, nerēķinot mežus. Ja Latvijas politiķi ļaus Briseles ierēdņiem diktēt savus noteikumus, tad iznākums ir skaidri saredzams. Latvieši kļūs par algādžiem, ārzemnieku kalpiem savā zemē.
