Vai ārstēs tikai lētās slimības? 0
Līdz 30. janvārim Nacionālais veselības dienests (NVD) nosūtīs slimnīcu vadītājiem šā gada līguma projektus cerībā, ka izdosies tos noslēgt. Vislielākā neapmierinātība patlaban ir par zemo samaksu, kas no valsts naudas maka paredzēta iekšķīgo slimību pacientu ārstēšanai stacionāros.
Ministru kabineta noteikumi paredz – ja pacients nokļūst slimnīcā ar kādu nieru vai sirds kaiti vai citiem veselības sarežģījumiem, kur nevajag ķirurģisku iejaukšanos, valsts par viņa ārstēšanu samaksā vien 115 latus (salīdzinājumam, 2010. gadā šī summa bija Ls 244 – M. L.). Latvijas Slimnīcu biedrība oficiālā NVD adresētā vēstulē lūgusi šī terapeitiskā tarifa atšifrējumu. Tas ir atsūtīts, un tajā redzams, ka, piemēram, ārstniecības līdzekļiem ir paredzēti 12 lati. Ja slimnieks stacionārā ārstējas, ilgākais, sešas dienas, tad tie ir divi lati dienā zālēm, šļircēm, pārsējiem un citām nepieciešamām medicīnas precēm.
Rīgas Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka atceras 90. gadu sākumu, kad slimniekiem, kurus gatavoja operācijām, bija pašiem jāiegādājas spirts un marles saites. “Vai tiešām mēs atkal tam tuvojamies?” viņš vaicā, norādot, ka Austrumu slimnīcā terapeitiskajam pacientam zāles dienā izmaksā ap piecpadsmit sešpadsmit latiem, bet, ja viņš nokļūst toksikoloģijas centrā, tad jārēķinās vismaz ar 80 latiem par medikamentiem. Vidēji jebkurā slimnīcas nodaļā par zālēm vienam pacientam tiek tērēti 26 lati. Ja pacientam ir infarkts, tad pirmajā dienā jārēķinās ar vairākiem simtiem latu zālēm vien.
V. Boka: “Skaidrs, ka šis lēmums būs jārevidē, tikai nav zināms, kurā brīdī tas notiks – pirms līguma slēgšanas ar slimnīcām vai tad, kad pacienti sāks protestēt, ka zāles lielākoties jāpērk pašiem, jo slimnīcai tām nav naudas.”
Ziemeļkurzemes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egija Sileniece sacīja, ka pagājušajā gadā ar 244 latu lielo tarifu varēja sadzīvot. Viņas vadītajā iestādē ap 70% pacientu ir tā sauktie terapeitiskie slimnieki, un vienam šādam pacientam zālēm nepieciešams ap 40 latu. Tad jājautā, ko varēs ārstēt par trīsreiz mazāku summu. E. Sileniece: “Nevaru iedomāties, ka bez iedziļināšanās un reāliem aprēķiniem varētu pieņemt gāzes un elektrības tarifus. Bet medicīnas tarifus var. Ja cilvēks nokļūst, piemēram, reanimācijā (terapeitiskajā tarifā ir iekļauta arī reanimācija), tad dienā viņa ārstēšana izmaksā ap 1200 latiem.” E. Sileniece pastāstīja, ka 1. februārī ir plānota slimnīcu vadītāju tikšanās ar NVD vadītāju Māri Taubi un ka slimnīcas nākšot palīgā dienestam aprēķināt reālās pacientu ārstēšanas izmaksas. To izdarīt pēc iespējas ātrāk iesaka arī Valsts kontrole, slimnīcu revīzijās atklājot, ka tarifi veidoti, neņemot vērā ārstniecības izmaksas.
Lielo pilsētu asociācijas pārstāvji nesen tikās ar valdības vadītāju Valdi Dombrovski un vēlējās noskaidrot, kā tiks risināts septiņu lielo pilsētu slimnīcu finanšu jautājums. Šogad Rīgas trim lielākajām klīnikām un reģionālajām slimnīcām finansējums ir par 9% mazāks, bet plānoto pacientu skaits par 22% lielāks. Vai tiks ārstēti tikai tie slimnieki, kuriem ir lētākas slimības, vai pacientiem pamatā zāles būs jāpērk pašiem? Valdības vadītājs to nevarējis atbildēt, saka Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. Tāpēc lielo pilsētu vadītāji lūgs tikšanos ar veselības ministri Ingrīdu Circeni, lai saprastu, kā šogad strādās stacionāri, kuru īpašnieks ir pašvaldības.
Ministres preses sekretāre Lāsma Lapinska sacīja, ka ministre saprot – slimnīcām naudas ir par maz un ir nepieciešams papildu finansējums, bet šo jautājumu nevarēs atrisināt agrāk kā pirms valsts budžeta grozījumiem.
Medicīnas iestāžu biedrības valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne, raksturojot pašreizējo finansiālo situāciju medicīnā, atzina, ka valsts par savu naudu var uzturēt vienu Sarkanā Krusta slimnīcu nabagajiem, bet pārējiem par ārstēšanos jāmaksā no savas kabatas.
Saeimas deputāte Elīna Siliņa (pārstāv tā dēvēto Olšteina grupu), kura šonedēļ vadīja apvienoto Publisko izdevumu un revīzijas komisijas, kā arī Veselības apakškomisijas sēdi, atzina, ka politiķi baidās atzīt patieso situāciju veselības aprūpē. Tā vietā tiekot radīta ilūzija, ka visiem iedzīvotājiem tiek nodrošināta nepieciešamā medicīniskā palīdzība. Taču situācija ir pavisam citāda – Veselības ministrija ar mākslīgi radītiem tarifiem grib nosegt visu to medicīnas pakalpojumu klāstu, ko valsts apņēmusies darīt par valsts budžeta līdzekļiem. “Tarifu sistēma nekalpo godīgi pret iedzīvotājiem, tāpēc Veselības ministrija ir lielu pārmaiņu priekšā. Politiķiem beidzot būtu jāizšķiras un neatliekamā medicīniskā palīdzība jāsadala divos līmeņos. Pirmajam līmenim vajadzētu būt tam, kas ierakstīts Satversmes 111. pantā – valsts garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Jābūt skaidrībai, kas tad ir šis minimums. Otrajā līmenī būtu iekļauta visa tā neatliekamā palīdzība, kas ir ārpus šī minimuma un kuru sniedz tikai tiem, kas maksājuši nodokļus,” sacīja E. Siliņa.
