Vai arī medijiem savu iestādi? 0
Patiešām, mediju nozarē ir daudz neatrisinātu jautājumu. Starp tiem, piemēram, varas attiecības jeb izturēšanās pret presi, sabiedrību. Vara neatbild uz kritiku. Varai un sabiedrībai savukārt no medijiem jāpieprasa atbildīgs darbs.
Valdošajās aprindās
Kultūras ministrijas (KM) paspārnē iecerēts veidot mediju politikas nodaļu, kas Latvijā darbotos ar mediju vides sakārtošanu, politikas veidošanu un nepieciešamo likumu izstrādi. Bieži kā argumenti šādas struktūrvienības izveidei no politiķu puses tiek minēta Krievijas informatīvās telpas ietekme uz Latviju, kā arī tas, ka Latvija ir vienīgā Eiropas ekonomiskās zonas valsts, kurā nav atsevišķas valsts struktūrvienības, kas rūpētos par mediju politiku. Līdz šim izšķiršanās par šādas struktūrvienības ar pieciem darbiniekiem izveidi ir valdības pusē.
Skudra: izplūdis ziņojums
Kultūras ministrijas informatīvajā ziņojumā par nodaļas veidošanas ieceri minēts, ka mediju politikai jānodrošina kvalitatīvas un daudzveidīgas mediju vides veidošanās, kas sekmē vārda brīvību (t. i., cilvēka pamattiesības saņemt un nodot informāciju), mediju neatkarību un īpašumtiesību caurspīdīgumu, pieejamību un kvalitatīvu žurnālistiku. Tāpat ziņojumā norādīts, ka mediju politikai arī būtu jānodrošina līdzsvarota un ilgtspējīga mediju tirgus attīstība Latvijas valsts interesēs, kā arī informatīvās vides atbilstība Eiropas tiesiskajam regulējumam un standartiem. Ja mediju politikas nodaļa tiktu izveidota, tajā darbotos pieci darbinieki – divi juriskonsulti, divi eksperti un struktūrvienības vadītājs. Paredzams, ka nodaļas izveide varētu izmaksāt 179 285 eiro gadā, no kuras lielāko daļu – 116 065 eiro – veidotu amatpersonu atalgojums un ar to saistītie izdevumi. Struktūrvienības vadītāja mēnešalga būtu 1423 eiro. Tiek minēts, ka šo amatu varētu ieņemt KM Informatīvās vides integrācijas nodaļas (IVIN) vadītājs Andris Mellakauls.
Par nodaļas izveides vajadzību iztaujātais Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātnes nodaļas asociētais profesors Ojārs Skudra piekrīt nepieciešamībai pēc struktūrvienības, kas nodarbotos ar mediju politiku, taču KM informatīvo ziņojumu viņš vērtē kā vāji argumentētu. Profesors uzskata, ka pašlaik svarīgi mediju vidē ir risināt jautājumus, lai neveidotos liela mediju koncentrācija viena īpašnieka rokās, tiktu regulēta interneta mediju darbība, kā arī jautājumi par citu valstu mediju darbību Baltijas mediju telpā, kā piemēru minot Krievijas informatīvās telpas un tās “maigās varas” izpausmes atsevišķos medijos. O. Skudram netop skaidrs, kāds būs iecerētās struktūrvienības atbalsts žurnālistikas kvalitātei un žurnālistu izglītošanai.
Veidos uz esošas KM nodaļas pamatiem
Paredzēts, ka mediju politikas nodaļa varētu tikt veidota, balstoties uz A. Mellakaula vadīto Informatīvās vides integrācijas nodaļu, kuras vadītājs mēnesī saņem 1282 eiro. A. Mellakauls atzīst, ka mediju politikas nodaļas izveide Latvijā ļautu sakārtot mediju nozari. Pašlaik IVIN ir trīs darbinieki – divas IVIN ekspertes atbild par saikņu stiprināšanu ar latviešu diasporu pasaulē, bet A. Mellakaulam atvēlēts darbs ar mediju jautājumiem. “Gandrīz katru nedēļu esmu Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, jo ir daudz grozījumu likumos – tur ir gan subtitrēšanas jautājumi, gan arī likumprojekts, kas radiostacijām nākotnē liks raidīt tikai vienā valodā,” teic A. Mellakauls. Mediju jomā nodaļai nav likumu iniciēšanas un veidošanas tiesību, taču tā var nākt klajā ar saviem ierosinājumiem mediju lietās. No politiskajām aprindām izskan aicinājumi izveidot KM paspārnē mediju politikas nodaļu, kurai būtu lielāka ietekme. A. Mellakauls uzskata, ka tā varētu pievērsties tieši mediju jautājumiem un tai būtu lielāka rīcībspēja. Mediju politikas uzraudzības funkciju attiecībā uz elektroniskajiem medijiem veic Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas pašlaik dažādu likumprojektu izstrādei ir spiesta algot juristus no juridiskajām firmām, kas valstij izmaksājot lielu naudu. “Ja mums būtu nodaļa, tad mēs varētu patstāvīgi strādāt un mums nebūtu jādod privātfirmām veikt šos darbiņus. Nodaļā vajadzētu būt mediju lietās zinošiem juristiem, diviem referentiem un vadītājam. Tas pašlaik nav mūsu, bet valdības rokās,” saka A. Mellakauls, kurš uzskata, ka izaicinājums būs mediju lietās zinošu juristu piesaistīšana, jo tādu Latvijā neesot daudz. Viņš atzīst, ka šogad ir vēlēšanas, taču spiediens no Saeimas un mediju nozares esot liels, lai šāda nodaļa būtu. Viņš pieļauj, ka IVIN pēc mediju politikas nodaļas izveides tiks likvidēta, lai nenotiktu funkciju dublēšanās.
Žurnālistiem gan neitrāls, gan atbalstošs skats
Neitrāli uz Mediju politikas nodaļas izveidi lūkojas Jura Paidera vadītā Latvijas Žurnālistu savienība, taču Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējas Andas Rožukalnes vadītā Latvijas Žurnālistu asociācija ir nodaļas atbalstītāju vidū. J. Paiders teic, ka pagaidām uz šādas nodaļas izveidi lūkojas neitrāli, jo būtu jāredz praksē, kā tā darbojas, un viņš pieļauj, ka tā varētu nest gan negatīvas, gan pozitīvas vēsmas mediju jomā, jo pašlaik šajā lietā esot daudz nezināmo. “Ja nodaļa nāktu ar cenzūras elementiem – tas būtu slikti, bet, ja veicinātu preses brīvību, – tad tas būtu labi,” spriež J. Paiders. Tomēr viņš atzīst, ka zināma institucionāla struktūra, ar kuras starpniecību nozare varētu vērsties pie valsts, būtu vajadzīga, jo, piemēram, kad pērn bijis aktuāls jautājums par žurnālistu sociālajām garantijām, par šo jautājumu sarunas bijušas ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Bet jautāts, vai šādas nodaļas izveide rosinātu žurnālistikas kvalitātes attīstību, J. Paiders atbild: “Žurnālistikas attīstība un izglītība iespējama bez īpašas struktūras līdzdalības, un žurnālistikas kvalitātē pasaulē neesam tie sliktākie.” A. Rožukalne gan uzskata – ja mediju politikas nodaļa ietvers atbalstu nacionāla līmeņa avīzēm un neatkarīgiem reģionāliem laikrakstiem, tad žurnālistikas kvalitāte uzlabosies. Viņa atzīst, ka mediju jomā ir daudz neatrisinātu jautājumu, kas ikdienā ietekmē žurnālistu darbu. Pēc viņas domām, izpildvarā nepieciešama struktūrvienība, kas nodarbotos ar mediju lietām. Viņa min vairākus problēmjautājumus, kas mediju nozarē ilgstoši nav risināti. Kā vienu no būtiskākajiem viņa min to, ka nepieciešams jauns un modernizēts mediju “jumta likums”, kurā būtu minētas pamatlietas – kas ir medijs, kas ir žurnālists un kā nošķirt tā sauktos blogerus. Tāpat būtisks jautājums LŽA ieskatā ir žurnālistu avotu aizsardzība, jo tad, ja šī joma ir nesakārtota, veidojas pašcenzūra. “Ļoti svarīgi ir iekļaut tiesiskajā regulējumā interneta medijus, kas pie mums ir ļoti labi un dažādi, taču lielākoties nav reģistrējušies kā masu informācijas līdzekļi. Sabiedrībai nepieciešams skaidrs attiecību modelis, kā uztvert mediju lietas,” teic A. Rožukalne. Viņa arī norāda, ka ir būtiski, lai cilvēki zinātu, kas ir mediju patiesie īpašnieki, un saprastu, kā vārdā tie runā.
Ja runa ir par drukātās preses stiprināšanu, pēc šā raksta autora domām, svarīga ir preses subsīdiju ieviešana Latvijā. Subsīdiju sistēmā, kāda darbojas Zviedrijā, noteiktu daļu eksistences līdzekļu preses izdevumi no valsts saņem redakcijas darba uzturēšanai, kā arī izdevumu izplatīšanai.
Vācijā – pat 4 miljonu eiro sods
Latvija līdz šim ir vienīgā valsts Eiropas ekonomiskajā zonā, kurai nav atsevišķas mediju politiku veidojošas struktūrvienības. Piemēram, Vācijā mediju politikas jomā darbojas Federālās valdības valsts ministre, kultūras un mediju komisārs, bet lielākoties mediju politiku katrā no 16 Vācijas federālajām zemēm nosaka vietējās zemes mediju struktūrvienība. Kā skaidro vācu žurnālists Verners Lange, struktūrvienībās, kas īsteno vietējo mediju politiku, darbojas arī no politiskajām partijām deleģēti cilvēki un rūpējas par to, lai medijos būtu sabalansētas kultūras un tirgus intereses. “No vienas puses, medijos jābūt atspoguļotai kultūrai, bet, no otras puses, starp tiem jāvalda konkurencei,” teic V. Lange. Viņš uzsver, ka Vācijā mediju politika tiek regulēta ar likumiem un viens no pamatprincipiem – lai medijs sniegtu daudzpusīgu un objektīvu informāciju. Ja spēles noteikumi tiek pārkāpti, medijam var draudēt pat līdz 4 miljoniem eiro liels naudassods. Pēc V. Langes vārdiem, šādi nosacījumi ir visās federālajās zemēs. V. Lange, kurš ir līdzīpašnieks mediju uzņēmumam, kas specializējies Austrumeiropas jautājumos, stāsta, ka katrai valstij ir īpašas problēmas mediju nozarē. Piemēram, Bulgārijā savulaik katru gadu valsts valdības iepirkumos uzvarējušas farmācijas kompānijas, kas no ienākumiem sākušas pirkt kapitāldaļas medijos. Vēlāk jau tajos parādījušās šiem uzņēmumiem labvēlīgas pozīcijas vai intervēti tiem labvēlīgi eksperti. Tādēļ V. Lange uzskata, ka būtisks ir mediju īpašnieku “caurspīdīgums”, jo tad cilvēki var zināt, kā vārdā medijs izsaka savu viedokli.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzskata, ka mediju politika Latvijā nav īstenota 20 gadus un tagad mediju jautājums saistībā ar Krievijas “maigās varas” ietekmi, viņasprāt, jau ir kļuvis par nacionālās drošības jautājumu. Var piekrist vai arī nepiekrist I. Mūrniecei, tomēr viens ir skaidrs – šāda nodaļa ir nepieciešama.
