Vai ar to pietiek…? 0
Kopš dibināšanas iesakņotā rotācijas principa ietvaros šoruden Kauņā norisinājās kārtējais Baltijas Teātra festivāls (BTF), raisot virkni diskutējamu jautājumu, kas saistīti ar pagājušajā gadā ieviesto jauno festivāla formātu.
Lietuvieši – ar lielākām ambīcijām
Agrāk katra valsts uz festivālu veda pāris oriģināldramaturģijas iestudējumu, kas tika rādīti publikai un piedalījās konkursā, bet tagad rīkotāji parāda sešas savas izrādes un uzņem nelielas delegācijas no kaimiņiem. Galvenie argumenti, kas tika minēti par labu šādai kārtībai, bija iespēja atlasīt labākos pēdējo trīs gadu iestudējumus, parādīt tos vietās, kur tie iestudēti, un, protams, ekonomiskie apsvērumi. 2015. gadā igauņi, divos lielos autobusos vadājot viesus pa visu Igauniju, šo jauno festivāla variantu prezentēja ļoti atzīstamā kvalitātē, un radās iespaids, ka šāds risinājums varētu būt tīri pieņemams.
Lietuvieši jaunajam formātam piekrita diezgan negribīgi, jo 2013. gadā BTF organizēšanu Lietuvā pārņēma Kauņas Drāmas teātris un viņu vīzijas bija krietni vērienīgākas. Teātra un vienlaikus arī festivāla direktors Egidijs Stanciks sarunās pat izteica vēlmi nākotnē šajā pasākumā iesaistīt vēl citas Baltijas jūras valstis, un šāda perspektīva likās vairāk nekā apsvēršanas vērta. Neatmetot cerību pie šīs domas atgriezties, šāgada festivālu lietuvieši tomēr rīkoja jaunā formāta ietvaros un nelielam interesentu lokam piedāvāja noskatīties desmit oriģināldramaturģijas iestudējumus. Starp režisoriem bija gan tradicionālu un pārbaudītu formu piekritēji, kas cenšas saglabāt Lietuvā tik iecienīto asociatīvi tēlaino spēles manieri, gan eksperimentētāji ar modernu teātra valodu un izteiksmes līdzekļiem. Pie pirmajiem varētu minēt Jonu Jurašu, kurš pēc četrdesmit gadiem Kauņas teātrī ir restaurējis un pārakcentējis savu leģendāro izrādi “Barbara”, kas stāsta par karaļa Sigismunda II Augusta un atraitnes Barboras Radvilaites mīlestību. 1972. gadā par šo skatuves stāstu, kurā bija ieausti spēcīgi reliģiski un brīvību apliecinoši simboli, padomju vara “pagodināja” režisoru ar iespēju doties trimdā. Šodien, mēģinot to pašu izstāstīt caur neglābjami slimas aktrises vēlmi nospēlēt Barbaru un uzsvaru pārliekot uz sievietes lomu politikā, kas it kā atbilst laikmetam, izrāde tomēr publikā īsti neatbalsojas, jo mainījies ir pasaules redzējums, un režisora uzmācīgais zīmju lietojums kopā ar dekoratīvi piepacelto spēli vairs nesaāķējas ar mūsdienu skatītāja uztveri.
Festivālā – arī latvieši
Savā veidā lauzt šo tradīciju oriģināldrāmas iestudējumos mēģina jaunās paaudzes režisori un dramaturgi. Festivāla atklāšanas izrādē “Sacelšanās” Agņus Jankevičus, piemēram, piedāvāja aktuālu sarunu par tā saucamo revolūciju eksportu, kas uz skatuves tika risināta dinamiskā un atraktīvā veidā. Izrāde veidota kā šovs, kurā tiek ievilkts arī skatītājs, ļaujot tam piedalīties un pašam izprast labi ieeļļoto dumpja menedžēšanas mehānismu darbībā. Savukārt negaidīti smalku intelektuālo teātri mūsdienīgi blīvā formā uz lietuviešu skatuves cenšas kopt trupa “Apeiron”. Grētas Kazlauskaites un Egles Kazickaites izrāde “Psihe” no malas līdzinājās intelektuālam detektīvam, kurā divas aktrises, izmantojot atklātu spēles principu, vada izmeklēšanas procesu un pārcilā tajā visas pazīstamās Hamleta dilemmas, lai rastu atbildi uz jautājumu, kas notiek, ja cilvēks pazaudē dvēseli? Savus teātra valodas meklējumus, kas scēniskajā telpā transformējas komplicētos un pievilcīgos aktierdarbos, festivālā saistoši nodemonstrēja viens no lietuviešu jaunās paaudzes spēcīgākajiem režisoriem Artūrs Areima. Grūti gan pateikt, cik lielā mērā viņa izrāde “Intimitāte”, kas veidota pēc divu Sartra stāstu motīviem, var tikt ieskaitīta oriģināldramaturģijas klāstā, jo izpalika teksta tulkojums, taču postpadomju eksistences telpas ietekmi uz mūsu intīmās dzīves norisēm ārpus sociālā koda robežām tā raksturoja apbrīnojami spilgti.
Pāris laikmetīgās dejas izrādes festivāla viesus iepazīstināja ar jauno horeogrāfu profesionālajām spējām un varēšanu, un viena izrāde – ar lietuviešu īpašo interesi par mūsu režiju un dramaturģiju. Valters Sīlis un Jānis Balodis jau vairākkārt ir viesojušies Lietuvā, un viņu pēdējais kopdarbs “Mežainis” Kauņas teātrī ir izpelnījies ļoti atzinīgu novērtējumu. Patiesos faktos balstītā luga par cilvēku, kas pēc kara piecdesmit gadus pavadījis, slēpjoties mežā, uz skatuves ir pārvērtusies atjautīgā un humora pilnā “autora” (aktieriski draudzīgi un pievilcīgi šaržēts Balodis) stāstījumā par mūsu kopīgajiem likteņiem aizgājušā pusgadsimta garumā. Neuzbāzīgi pielādējis iestudējumu ar latviskiem akcentiem un citātiem, kas zinātājos raisa papildu sajūsmu, Sīlis svarīgākos laikmeta notikumus ir veiksmīgi sablīvējis tādās scēniskās norisēs, kas vienlaikus ļauj gan pasmaidīt, gan sajust aiz tām paslēpto dramatismu.
Vai tas ir viss, ko gaidām?
Ja atskatāmies uz visu pasākumu kopumā, varētu teikt, ka saujiņa interesentu ir noskatījusies lietuviešu oriģināliestudējumu šovkeisu, piedalījusies savstarpējās diskusijās un ieguvusi aptuvenu priekšstatu par to, kas notiek lietuviešu oriģināldramaturģijā. Loģiski būtu jautāt, vai tas ir viss, ko mēs gaidām no Baltijas Teātra festivāla. Viesizrādēs pie tuvākajiem kaimiņiem mēs sen vairs nebraucam un viņi pie mums arī ne, jo tas, lūk, ir dārgi, bet plašākai publikai līdz ar to tiek liegta iespēja redzēt, salīdzināt un novērtēt. Nākamajā gadā tāds pats pasākums notiks Rīgā, grupiņa teatrāļu no Lietuvas un Igaunijas atbrauks paskatīties mūsu labākos iestudējumus un pāris referātos iepazīstinās ar jaunumiem savos oriģināldramaturģijas lauciņos. Jaunais festivāla formāts būs izgājis pilnu pārbaudes loku, katras dalībvalsts iegūtā pieredze pārvērtīsies secinājumos un pirmais jautājums, uz ko mums tomēr nāksies atbildēt, būs – vai tas ir pietiekami?
Uzziņa
Valtera Sīļa un Jāņa Baloža iestudējums “Mežainis” Kauņas teātrī būs skatāms arī 13. janvārī un 12. februārī. Vairāk: http://dramosteatras.lt.
