Rihards Kols: Atbilde uz jautājumu, vai ANO mudina Latvijā ieviest divvalodību 32
Autors: Rihards Kols, 13. Saeimas deputās (NA)
2021. gada 8. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja publicēja noslēguma secinājumus par Latvijas kārtējo ziņojumu par 1966. gada Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi laika posmā no 2008. gada līdz 2017. gadam.
Par spīti publikācijas skaļajam virsrakstam, kuras vēstījums satricināja ne vienu vien, ANO Komitejas rekomendācijā ne reizi nav minēts ne pats jēdziens “divvalodība”, ne arī tieši vai netieši izteikts aicinājums pie tādas sistēmas atgriezties vai to radīt.
Dokumentā, kas pagaidām izlasāms tikai angļu valodā, starp virkni citu rekomendāciju diskriminācijas, nevienlīdzības, necaurspīdīguma mazināšanas pārskatīšanai, salīdzinoši neliela rekomendāciju daļa atvēlēta mazākumtautību izglītības jautājumiem.
Komitejas rekomendācijas ir ieteikums, kurā rosināts balstīties uz vienlīdzīgu attieksmi, izskaužot diskrimināciju ikvienā jomā, tostarp, izglītībā.
Attiecīgi, rekomendācijās pausts aicinājums pārliecināties, apgūstot 80% mācību satura latviešu valodā, tiek sniegtas pietiekamas iespējas apgūt arī mazākumtautību valodu un literatūru, un uzraudzīt, lai mazākumtautību skolēni spēj tikt ar mācībām galā.
Viens no acīmredzamajiem atbalsta mehānismiem izglītības satura apguvē būtu, piemēram, papildu konsultāciju nodrošināšana.
Kopumā, par to, ka kopējā situācija izglītības jomā no ANO Komitejas puses tika atzīta par labu, liecina fakts, ka nākamais ziņojums par šo jomu no Latvijas kārtējo ziņojumu gaida tikai 2026. gadā. Mazākumtautību pārstāvjiem ir pietiekamā līmenī nodrošinātas iespēja mācīties dzimtajā valodā.
Tāpat Komiteja atzinusi, ka izglītības reforma nav diskriminējoša.
Pie līdzīgiem secinājumiem vēl pirms ANO Komitejas 2020. gada vasarā nonāca arī Eiropas Padomes Venēcijas komisija, atzīstot, ka izglītības reforma nav diskriminējoša attiecībā pret pie mazākumtautībām piederošajām personām, norādot, ka valodas lietojuma proporcijas regulējums valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, nerada problēmas.
Ļoti iespējams, ka pārpratums radies, jo sanācis “pazust tulkojumā”. Tulkojot ANO Komitejas rekomendācijas tekstu no angļu uz latviešu valodu, ir ļoti svarīgi izprast atšķirību starp dažādiem jēdzieniem – to, kas ir bilingvālā izglītība un kas – divvalodība.
Bilingvālā izglītība (jeb mazākumtautību izglītības programmas), atbilstoši katras valsts integrācijas politikas principiem, paredz, ka mazākumtautību pārstāvjiem tiek nodrošināta iespēja daļu mācību priekšmetu apgūt dzimtajā valodā.
Latvijā mazākumtautību izglītības programmas tiek īstenotas septiņās dažādās mazākumtautību valodās – baltkrievu, poļu, krievu, ukraiņu, lietuviešu, igauņu un ivritā.
Bilingvālās izglītības programmas nekādi nevar tikt interpretētas kā ceļš uz divvalodību vai pat tādas idejas atbalstošs mehānisms – tā gluži vienkārši ir iespēja papildus valsts valodas apguvei un mācībām valsts valodā apgūt arī savas mazākumtautības kultūru.
Pārprotot to, kas ir bilingvālā izglītība un kas – divvalodība vai izglītība minoritāšu valodā, diemžēl sanāk arī “piebalsot” prokremliskā spārna aktīvistiem, kas jau gadiem ilgi spekulē ar jēdzienu “minoritāte”, lai tā maldinātu kā vietējo sabiedrību, tā arī starptautiskās organizācijas par esošo situāciju Latvijā.
ANO ekspertu funkcija ir sniegt savu neatkarīgu viedokli par dalībvalstīs pastāvošo situāciju un definēt aspektus, kuros, iespējams, būtu veicami uzlabojumi.
Šādas rekomendācijas saņem visas no ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām dalībvalstīm, un lēmumi par to, kuras no rekomendācijām īstenot vai ne, ir katras dalībvalsts pārziņā.ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas secinājumi nav juridiski saistoši – tās burtiski ir rekomendācijas.
Kā ar jebkuru dokumentu no jebkuras starptautiskas institūcijas, arī ANO Komitejas rekomendācijas jāskata ar vēsu prātu, neļaujoties instinktam to sensacionāli interpretēt no iespējami sliktākās perspektīvas, īpaši ja runa ir par tik nacionāli un personīgi nozīmīgiem jautājumiem kā valoda un kultūra.
Pāris neatbilstoši un nezināšanā vai neizpratnē balstīti neprecīzi jēdzienu tulkojumi, kopā ar neiedziļināšanos ministriju sniegtajās atbildēs, rezultējas kliedzošos, pēc būtības maldinošos apgalvojumos, kas satriec un satracina sabiedrību.
Latvijas dalība starptautiskajās organizācijās ir balstīta uz sadarbības un tiesiskuma principiem, un nekāds “diktāts”, kas tieši vērsts pret Latvijā konstitucionāli nostiprināto vienīgo valsts valodu, nav iespējams.
Šo organizāciju, to komiteju un ekspertu darbs ir vērtēt, apkopot labo praksi un rekomendēt valstīm dažādus risinājumus. Mūsu darbs? Izvērtēt rekomendācijas un strādāt.
Bet, nemot vērā, ka latviešu valodas pozīciju stiprināšanā mums vēl gana daudz darāms, tiešām nav prāta darbs ņemt un no gaisa izdomāt vēl jaunas, neesošas problēmas.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
