Anita Bormane: “Vai aktieri lidos kā putni bez spārniem” 15
Autors: Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra direktors Juris Žagars nācis ar ierosmi aktieriem noteikt terminētos darba līgumus, intervijā ziņu aģentūrai LETA viņš teic: “Nav pareizi, ka aktieriem ir beztermiņa darba līgumi, jo aktiera darbs un profesija paģērē zināmu projekta statusu.”
Latvijas Teātra darbinieku savienības (LTDS) vadītājs, bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis atbalsta šo domu, 29. septembrī LTV raidījumā “Kultūršoks” paužot, ka “tā problēma ir saistīta ar to, ka pienāk zināms brīdis, kad diemžēl kāds no aktieriem nav konkrētai institūcijai vajadzīgs. Tāpēc terminētais līgums nebūtu slikts veids, ka tas automātiski nepāriet beztermiņa līgumā kā tāds mūža nodrošinājums. Mums nav nekas vairs mūža nodrošinājums, mums pat, godīgi sakot, zārks nav nodrošināts. Tas viss ir atkarīgs no apstākļiem, situācijām.” Ideja par jaunu teātra likumu, kas paredzētu arī terminētus darba līgumus, kas pašlaik vismaz teorētiski paredzēti tikai triju gadu ilgumā, šobrīd esot iesniegta Kultūras ministrijā (KM).
Arī “Kultūrzīmes” šai tēmai jau tuvākajā nākotnē noteikti pievērsīsies, tomēr mums būs arī vēl citi jautājumi – kāda ir reģionālo teātru attieksme pret šo ierosmi? Pēc kādiem principiem Kultūras ministrijā tiks izstrādāts jaunais, LTDS ierosinātais teātra likums un kas reāli tiks darīts, lai novērstu subjektīvisma riskus aktieru atlaišanā? Galu galā – kāda ir politika attiecībā uz aktieru nodarbinātību un algu politika lielākajos Latvijas teātros un no kādiem faktoriem tā ir atkarīga? Juris Žagars teic, ka Daile nebūs projektu teātris, bet – kā tad citādi saukt viņa iecerēto modeli? Vai teātru vadībai jau tagad nav iespējas veikt regulāru aktieru darba kvalitātes izvērtēšanu?
Var saprast Dailes teātra direktora vēlmi atbrīvoties no “neizmantojamajiem” aktieriem, bet tad ir jājautā – vai pats teātris ir darījis visu, lai aktieru štats būtu maksimāli izmantots? Zināms, ka Juris Žagars Dailē ir iedibinājis sistēmu, ka vadošie aktieri ir salīdzinoši labi atalgoti, bet – atvainojos par naivu jautājumu – kas tad notiks ar pārējiem brīdī, kad vecuma, slimības vai kādu citu apstākļu dēļ viņi vairs nevarēs tikt tik regulāri nodarbināti? Raidījumā “Kultūršoks” diriģents Ainars Rubiķis arī skaidri norādīja, ka algas apjomi pie mums un, piemēram, Francijā ir nesalīdzināmi. Teātru direktoriem, protams, šajos jautājumos ir vara, tomēr kopējais kultūras – šīs, dažuprāt, “pārfinansētās” nozares – finansējums nākamgad, ja arī pieaugs, tad pavisam nenozīmīgi.
Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes priekšsēdētāja (biedrība “Tarba”, Ģertrūdes ielas teātris) Maija Pavlova sociālajā tīklā “Facebook” raksta: “Kamēr Eiropas līmenī turpinās diskusijas, ko iesākt ar kultūras prekariātu (vāju sociālo nodrošinātību. – A. B.) un kā mazināt sociālo spriedzi, Latvijā… Jā, no padomjlaikiem pārņemtā un nekad nereformētā Latvijas teātru repertuārteātru sistēma bez būtiskām izmaiņām vairs ilgi neizturēs, tas tiesa. Bet mēģināt to risināt uz mākslinieku sociālās aizsardzības un labklājības rēķina ir, mazākais, ciniski.”
Protams, diskusija par aktieru terminētajiem līgumiem ir tikai sākusies, tomēr diezgan lielu izbrīnu raisa Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja Ojāra Rubeņa viedoklis. Vismaz LTV publiskotajā variantā tas izskan kā skaidrs teātra direktora, tātad – darba devēja – viedoklis, nevis tādas personas pārliecība, kurai viens no uzdevumiem ir rūpēties par sociālo atbalstu aktieriem, kā arī aizstāvēt viņus strīdos ar teātru vadību. Vēlāk “Facebook” diskusijā gan O. Rubenis rakstīja, ka “LTDS valde ierosināja KM jautājumu skatīt kompleksi”, kā arī, ka raidījumā runājis arī par sociālajām garantijām un cilvēku aizstāvību, kas neticis iekļauts pārraidē…
Protams, arī par teātru problēmu, ko darīt ar nenodarbinātajiem aktieriem, jau sen, patiesībā jau kopš 90. gadiem, ir pamats diskusijai, tomēr tad ir jāņem vērā visi tās daudzie un savstarpēji tieši vai pastarpināti saistītie aspekti.
