Uldis Šmits: Krievijas televīziju meli dažiem rada komforta sajūtu 7
Pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts un rakstīts par karu informācijas telpā. (Šai tēmai nesen pievērsās arī “LA” rīkotās diskusijas “Sargies pats, tad NATO tevi sargās” dalībnieki Aucē.) Mums gan nebija nekā jauna ne britu “The Guardian” secinājumā, ka šā laikraksta interneta vietni esot apsēduši agresīvi un labi organizēti Kremļa draugi (pēc katra materiāla, kurā ir kritizēta Krievijas politika vai Putins, uzreiz ķeras pie darba attiecīgas “komentētāju” brigādes), ne arī žurnāla “Forbes” pārspriedumos par sociālo tīklu izmantošanu Kremļa spēlēm, piepildot tīmekli ar falsificētiem attēliem un izplatot dažādus briesmu stāstus par ukraiņu “fašismu”. Latvijas ziņu portāli jau gadiem čum un mudž no tāda veida “lasītāju komentāriem”, bet, kas attiecas uz “fašismu”, tad Baltijas valstis jau kopš neatkarības atjaunošanas bija pirmais Maskavas iezīmētais mērķis.
Tomēr jau pieminētie un citi Rietumu preses izdevumi, šķiet, ir nepatīkami pārsteigti. Lai gan Maskavas propagandas ietekme uz sabiedrisko domu, piemēram, Rietumeiropā, ir kopumā niecīga, nekādu informācijas karu, ja neskaita jau piesaukto “komentētāju” invāziju, tur īsti neizjūt, un daudzviet vienīgais vietējo operatoru piedāvātais Krievijas televīzijas kanāls ir “Russia Today”, kas turklāt cenšas ieturēt visnotaļ mērenu toni. Situācija nav salīdzināma ar Latviju, kur smadzenes skalo desmitiem Krievijas TV kanālu, un tas, ka NEPLP nesen lika pārtraukt viena kanāla – “Rossija RTR” – retranslāciju uz trim mēnešiem, būtībā neko īpaši nemaina, kaut arī šis aizliegums kā politisks signāls bija vajadzīgs. Nieka “komentāru” dēļ satrauktais Londonā izdotais “The Guardian” varbūt nemaz nezina, ka Zviedrijas mediju konglomerātam piederošais “Viasat” atteicās pakļauties NEPLP lēmumam… Atteikums tika pamatots ar Eiropas Savienības tiesību aktiem un viedokļu daudzveidību. Bet pēdējā laika notikumi varbūt raisīs diskusiju par ES spēkā esošo audiovizuālo mediju darbību regulējošo noteikumu interpretāciju vai grozīšanu, un, domājams, Baltijas valstīm vajadzētu šādu diskusiju ierosināt, jo dezinformācija un naida kurināšana diez vai ir uzlūkojama kā “audiovizuālais pakalpojums”. Galvenokārt runa nav par aizliegumiem, kas viegli apejami, bet par attieksmi, kas var izpausties dažādi (piemēram, konkrētu uzņēmumu reģistrēšanā ES). Arī par noteiktas mediju politikas izstrādāšanu pirmām kārtām pašā Latvijā, kur telesakaru operatora “Lattelecom” – 51% uzņēmuma akciju pieder Latvijas Republikai – vadība sūdzas, ka “Rossija RTR” retranslācijas pagaidu aizliegums atņem cilvēkiem iemīļotos seriālus… Biznesam tas, protams, ir neizdevīgi. Bet pārdot var visu, ieskaitot melus. Krievijas TV meliem ir labs noiets arī Latvijas, kā mēdz teikt, vienā sabiedrības daļā – tie rada komforta sajūtu, par ko demokrātiskai valstij gan nebūtu jāuzņemas rūpes.
Pat mūsu valdība nu atzīst propagandas radītos draudus Latvijas drošībai, bet iznāk, ka esam juridiski bezspēcīgi un ekonomiski neieinteresēti sevi aizstāvēt. Trūkst izsvērtas politikas. Tikmēr Kremļa informācijas karš tiek izvērsts arī pret daudziem Krievijas domātājiem, kuriem ir atvēlēta kādreizējo “tautas ienaidnieku” loma. Viens no viņiem – dzejnieks, esejists un PEN kluba biedrs Ļevs Rubinšteins ar rūgtu ironiju raksta, ka Putina valsts ideoloģiju varētu dēvēt par “suverēno patiesību”. Sākumam pietiktu, ja mēs tai liktu pretī vienkārši patiesību.
