– Latvijā ir entuziasti pieņemt bēgļus ģimenē – jūs tā darītu? 14
– Mūsu ģimenē oktobrī būs trešais bērns, mēģināsim spēkus veltīt viņiem. Cēsīs vispār ir dzīvokļu deficīts. Pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, un nevaram apmierināt visu vietējo cilvēku intereses, kuri gatavi par mājokli maksāt, šeit dzīvot un strādāt.
– No Cēsīm daudzi esot devušies pelnīt uz ārzemēm. Vai ir būtiski veicināt Latvijas cilvēku atgriešanos mājās?
– Pērn sākām stipri vien pie tā piestrādāt. Aptuveni rēķinot, vairāki tūkstoši ir prom, un pašvaldībā uzskatām, ka ar savējiem svešumā jāsāk sarunas. Viņi nedrīkst zaudēt saikni ar Latviju un Cēsīm. Atpakaļ atgriežas triju iemeslu dēļ – kad ar iekrāto kapitālu plāno atvērt mājās mazo biznesu, kad bērniem jāsāk iet skolā, lai tie nezaudētu latvietību, kad ietekmē ģimenes apstākļi, piemēram, mammai Latvijā pasliktinājusies veselība. Vēl ir cilvēki, kuri saka – kaut esam ar vienu kāju tur iedzīvojušies, tomēr jūtamies kā auslenderi. Un tie, kas atgriezušies, – viņi tomēr otrreiz negrib doties prom.
– Masveidā taču neatgriežas?
– Nē, runa ir par desmitiem mājās braucēju. Bet viņi ir pirmās bezdelīgas, kas citiem liek emigrācijā aizdomāties – klau, bet tas tomēr ir reāli! Notiek savstarpēja komunikācija. Cilvēki pastāsta, kā kuram iet, un mēs no domes puses cenšamies cilvēcisko kontaktu padziļināt. Dodamies uz Angliju vai Īriju un savējiem stāstām par plāniem, par izredzēm Latvijā. Nav mazums latviešu, kas jau desmit gadus pavadījuši ārzemēs, un viņiem nav sapratnes, kur un kas būtu jākārto pēc atgriešanās. Es teiktu, ka pēc ilgāka laika peļņā cilvēkam tomēr ir iekrājumi naudā un vērtīgākas zināšanas, lai dzimtenē uzsāktu veiksmīgu uzņēmumu, un arī darba devēji pratuši atvilināt mājās vienu otru kārtīgu kadru, kaut arī šīm darba rokām vairāk jāmaksā. Manuprāt, reemigrācija šodien gan Latvijai, gan atsevišķai pašvaldībai ir tā nozīmīgākā un veicināmākā lieta.
– Cēsīs esot diezgan nepierasta pieredze, ka termiņuzturēšanās atļaujas kopā ar īpašumu iegādājušies vairāk ķīniešu nekā Krievijas pilsoņu. Kā tas tā gadījies? Kurā pusē esat jūs, kad spriež, vai apturēt termiņuzturēšanās atļauju tirdzniecību vai turpināt īpašumu izpārdošanu?
– Krīzes laikā termiņuzturēšanās atļauju paketes izdalīšana bija zināms glābšanas riņķis. Tas kalpoja nekustamo īpašumu biznesa pārstāvjiem, kad privātīpašnieki, kaut ko uzbūvējuši, vairs netika galā. Tālākā skatījumā šo atļauju izsniegšanai jābūt daudz ilgtspējīgākam risinājumam nevis tādā veidā, ka, nopērkot māju, automātiski saņem dzīvošanas atļauju. Cēsu pieredze liecina – notiek tā, ka, iegādājies īpašumu, cilvēks daudzreiz to nemaz nekopj. Pat zāli nepļauj, ietvi netīra un karogu neuzvelk! Es neatbalstītu šī instrumenta tālāku darbināšanu, ja tam nav kompleksāka, paliekošāka ietekme uz valsts ekonomiku. Par ķīniešiem. Īpašumus iegādājās 70 – 80 Ķīnas pilsoņu, bet reāli te dzīvo četras piecas ģimenes. Daži izīrē īpašumus, jo galvenais bija dabūt termiņuzturēšanās atļauju, lai “kuģotu” apkārt pa Eiropu.
