Vai ābols var atgriezt dzīvību laukos? Polijas un Latvijas ābolu dažādie likteņi 0
Autors: Vilis Seleckis
Vasaras nogalē projekta Inno Fruit ietvaros Latvijas augļkopju grupa devās braucienā uz Lietuvu un Poliju. Piecu dienu ceļojums pa dārziem, šajās valstīs redzētais un dzirdētais vedināja uz pārdomām ne tikai par ābolu dažādajiem likteņiem, bet arī par lauksaimniecību, lauku dzīvi, valstu politiku kopumā.
Kā poļu ābols iekarojis pasaules tirgus?
Vēlreiz skaidri atklājās tie faktori, kas ļāvuši Polijai kļūt par vienu no pasaules līderiem ābolu audzēšanā. Polijā ik gadus izaudzē gandrīz divus miljonus tonnu ābolu. Ar tikpat labiem rezultātiem te audzē arī upenes, ķiršus, bumbieres, mellenes, zemenes. To spēj izdarīt valstī, kas nebūt nav aplaimota ar mūždien spīdošu sauli. Polijā bieži plosās krusa un ir vajadzīgi segumi aizsardzībai pret tās postījumiem. Turklāt arī Polijā ilgus gadus cēla komunismu, un mums labi zināms, kā šī utopija ietekmēja ekonomiku. Tomēr poļu augļkopība ir starp pasaules līderiem. Poļu ābols iekarojis pasaules tirgus, tiek eksportēts uz Rietumeiropu, Āziju, Āfriku. Kā Polijas ābolam izdevies to panākt?
Pirmkārt, Polijā ir izveidota plaši sazarota augļkopības industrija. Par šo nozari gādā spēcīgs, labi finansēts zinātņu institūts, kas atrodas Skiernovicē. Tajā strādā daudzi kvalificēti speciālisti, te atrodas laboratorijas, kurās var veikt dažādus pētījumus utt.
Par augļkopjiem gādā plaši sazarots dažādu tirdzniecības firmu tīkls, piemēram, Agroimpex ar 36 veikaliem. Poļu augļkopjiem nav jābrauc simtiem kilometru tālu, lai iegādātos augu aizsardzības līdzekļus (AAL), minerālmēslus, bambusa mietiņus, betona stabus, kas vajadzīgi dārza ierīkošanai. Viņi to visu var dabūt sava dārza tuvumā par salīdzinoši zemāku cenu nekā Latvijas kolēģis. AAL piedāvājums ir nesalīdzināmi plašāks nekā Latvijā. Turklāt Agroimpex savus klientus konsultē, informē par gaidāmajiem laika apstākļiem, miglošanas nepieciešamību un sniedz cita veida pakalpojumus.
Otrs, iespējams, pats galvenais Polijas ābola spēka avots ir kooperācija. Atgādināšu, ka galvenie ābolu audzētāji ir tieši nelielo dārzu īpašnieki. 90 procenti no Polijas āboliem tiek audzēti dārzos, kas nav lielāki par vienu hektāru. Tie pieder cilvēkiem, kam dārzkopība nebūt nav galvenā nodarbošanās, arī lauku skolotājiem, mediķiem, pensionāriem. Sīksaimniecību pastāvēšana nebūtu iespējama bez ciešas kopdarbības. To veidošanos atviegloja tas, ka Polijā nekad nav bijuši tādi kolhozi kā Latvijā, toties ir pastāvējušas senas sadarbības tradīcijas, te valda pozitīva attieksme pret kopdarbu.
Kopīgiem spēkiem Polijas dārznieki ir atrisinājuši vēl vienu svarīgu problēmu – augļu glabāšanu. Galvenajos ābolu audzēšanas centros ir uzbūvēti moderni augļu glabāšanas, šķirošanas, fasēšanas kompleksi. Nelielo dārzu īpašnieki te saved savu produkciju, tā tiek glabāta, šķirota, pēc tam nogādāta dažādiem veikaliem, arī eksportēta uz daudzām valstīm. Šķirošana ir ļoti rūpīgs process, āboli tiek sadalīti gandrīz divdesmit šķirās atkarībā no lieluma, krāsas un citiem rādītājiem. Tikai aptuveni 20 procenti augļu tiek uzskatīti par deserta āboliem, ko ved uz Berlīni, Parīzi, Londonu. Šķiet, Latvijas pircējs tādus ābolus nav redzējis. Te nokļūst galvenokārt izbrāķētie, kas paredzēti pārstrādei. Lūk, kāpēc tie Latvijas veikalos ir tik lēti.
Katrs audzētājs saņem samaksu atbilstoši piegādāto augļu daudzumam un kvalitātei. Kā liecina sniegtā informācija, samaksa atkarīga no cenām pasaules tirgos, un tā ir mainīga. Katram nelielā dārza īpašniekam nav vajadzības pašam sēdēt tirgū, meklēt noieta iespējas kādā veikalā vai kaut kur citur. Ja nebūtu kooperatīva, tad, visticamāk, lielākā daļa nelielo dārzu tiktu likvidēti un Polijas varenā ābolu nozare aizietu pa burbuli. Bet kooperācija ļauj tai dzīvot, dod papildu ienākumus tūkstošiem ļaužu, attur tos no emigrācijas uz rietumvalstīm.
Kā ir Latvijā?
Vispirms gribas atzīmēt, ka pie mums stāvoklis augļkopībā nebūt nav bezcerīgs. Pēdējos gados ir tapuši daudzi lieliski ābeļdārzi, tiek audzētas arī upenes, krūmmellenes, ķirši utt. Dzērvenes sākušas iekarot pasaules tirgus. Laukos rosās daudzi šīs nozares entuziasti, kuri par spīti visam nezaudē uzticību savam arodam. Ir arī prasmīgi stādu audzētāji, zinātnes entuziasti.
Tomēr Latvijas augļkopībai līdz Polijas līmenim vēl ir tālu. Šajā jomā Latvija neizmanto visas savas iespējas. Mūsu zemes klimatiskie apstākļi ir pietiekami labi, lai audzētu ne tikai dzērvenes, mellenes, bet arī ābolus un citus augļus, ogas. Pie mums gada vidējā temperatūra ir tikai dažus grādus zemāka nekā Polijā, toties mitruma vairāk, rudeņos lielākas diennakts temperatūras svārstības ļauj āboliem iekrāsoties spilgtāk. Tas, ka nav tik karsts kā dienvidu valstīs, ļauj ābolus izaudzēt ar mazākām ķīmijas devām, jo slimībām, kukaiņiem nav tik labi dzīves apstākļi kā tur, kur saule sveilē negantāk.
Kas vajadzīgs, lai Latvija kļūtu par augļkopības lielvalsti?
Pirmām kārtām – daudz plašākas realizācijas iespējas. Nav tā, ka Latvijā ābolus nevarētu pārdot. Var. Statistika liecina, ka Latvijā audzētie āboli aizņem tikai aptuveni pusi no valsts tirgus. Tātad otra puse ir imports, un tas nozīmē, ka ir iespējas vairāk pārdot mūsu pašu zemē izaugušos ābolus. Taču iespēju izmantošana ir vairāk nekā sarežģīta.
Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā katrs dārznieks ir individuālists, karo pats par savu vietu zem saules. Bet galvenā preču aprite notiek lielveikalos, kur individuālistam iekļūt grūti. Lielajām ķēdēm vajadzīgi tādi piegādātāji, kuri nodrošina simtiem tonnu vienveidīgu augļu. Tāpēc Latvijas veikalos visvairāk tiek tirgoti Polijas āboli. Vienīgi daži vislielākie Latvijas dārzu īpašnieki ar savu produkciju iekļūst lielveikalos. Bet sīkajiem tur nav ko meklēt.
Kur nelielo dārzu īpašniekiem likt savus ābolus? Jā, protams, viss labi zināms – tirdziņi, ceļmalas. Te katrs cīnās par sevi, konkurē, mēģina pārtrumpot kolēģus. Bieži vien visi cieš sakāvi konkurencē ar pārpircēju, kurš pats ābolus neaudzē, bet atved tos no Polijas un tirgo kā vietējos. Pārpircējam labākas vietas tirgū, viņš ir andeles meistars, viņa piedāvātie āboli ir lētāki, jo izdevumi niecīgi – tik vien kā ceļa izdevumi. Izbrāķētos, pat sulai nederīgos ābolus Polijā var nopirkt par dažiem grašiem.
Tādējādi Latvijā daudzmaz veiksmīgi var darboties lielāko dārzu īpašnieki, bet tiem, kam tikai daži hektāri ābeļdārza, eksistēt grūti. Sēdēšana tirgus placī – tā ir šausmonīga nodarbošanās! Tikai retajam pieņemama. Daudziem doma par to vien, ka jābrauc uz tirgu, lai tiktu vaļā no paša izaudzētiem āboliem, nosit jebkuru vēlmi ķerties pie dārza stādīšanas. Lauku skolotājiem, mediķiem, pensionāriem piepelnīties ar nelielu dārzu (kā Polijā tiek darīts) vispār nav iespēju.
Tikai kooperatīvi varētu veiksmīgi konkurēt ar importu par vietu lielveikalu plauktos. Pavērtos pavisam citas iespējas izdevīgāku cenu noteikšanai. Arī Skolas augļa programma dotu lielākus ienākumus. Augļu piegāde skolām kļūtu lētāka, varētu vieglāk pārvarēt ēdinātāju nekaunību, diktējot savus noteikumus un bieži vien piesavinoties lielāko daļu no tās naudas, kas atvēlēta šai programmai.
Ābolu audzēšanā varētu iesaistīties daudz lielāks laucinieku skaits, veidotos ģimenes saimniecības, kas savu iztiku pelnītu ar augļkopību. Audzējot graudus, nodarbojoties ar lopkopību, vajadzīgas lielas zemes platības, ārkārtīgi dārga tehnika. Ne vienmēr tas viss ir pieejams vienai ģimenei, it īpaši jauniem cilvēkiem. Bet, iestādot ābeļdārzu, to intensīvi apsaimniekojot, var iztikt ar dažiem hektāriem zemes. Uzlabojoties realizācijas iespējām, paplašinoties dārzkopībai, kooperatīviem pavērtos iespēja raudzīties eksporta virzienā.
Kas vajadzīgs, lai veidotos kooperatīvi?
Pirmām kārtām pašu augļkopju psiholoģijas maiņa, savstarpēja uzticēšanās, prasme vienoties par nedaudzu šķirņu āboliem un citiem jautājumiem. Bet pats galvenais, kas vajadzīgs, – apsviedīgs menedžeris, organizators, kas spēj darboties kopīgajam labumam. Menedžeris nedrīkst būt viens no kooperatīva biedriem, viņam jābūt cilvēkam no malas.
Domāju, ka pašlaik Latvijā augļkopības kooperācija no apakšas nav iespējama. Vajadzīga kooperācija no augšas – ar Zemkopības ministrijas atbalstu. Ministrijai vajadzētu dot pirmo grūdienu, atvēlēt līdzekļus kooperatīvu vadītāju algošanai.
Tie daži ābolu audzētāju kolhoziņi, kas pašlaik jau ir tapuši un sauc sevi par kooperatīviem, drīzāk ir kaut kas līdzīgs brīvmūrnieku ložai – tapuši paslepus, lai tiktu pie Eiropas naudas, darbojas gandrīz pagrīdē, ir vairāk kaitējuši Latvijas augļkopībai nekā sekmējuši tās attīstību.
Latvijas augļkopjiem vajadzīgs viens, varbūt divi spēcīgi kooperatīvi, kas būtu atvērti ne tikai dažiem tuvākajiem paziņām, bet gan visiem ābolu audzētājiem tāpat kā, piemēram, Latraps, kur var iestāties jebkurš graudaudzētājs. Tikai tāda organizācija, vienā vietā koncentrējot tūkstošiem tonnu ābolu, varētu uzbūvēt modernu augļu glabātavu ar apjomīgām saldētavām, šķirošanas un pakošanas līniju. Zinot, ka pašlaik Latvijā tiek audzēti tikai aptuveni 40 000 tonnu dažādu ābolu, šķiet, sākotnēji pietiktu ar vienu labu glabātavu. Ja tā spētu uzņemt 10 000 tonnu ābolu kā La-Sad Polijā, tad aptuveni ceturtā daļa no Latvijā izaudzētajiem āboliem nokļūtu lieliskās saldētavās, pēc tam – sašķirota, izvadāta pa veikaliem, skolām, nākotnē – arī uz ārzemēm.
Lai Latvijas āboli spētu labāk konkurēt ar importa augļiem, vajadzīgas ābolu šķirnes, kas būtu piemērotas tirdzniecībai lielveikalos. Pašlaik Latvijā tādu šķirņu tikpat kā nav. Mazdārziņiem, pašu galdam – jā. Ir daudzas lieliskas šķirnes, kuru augļi ir skaisti un garšīgi. Bet lielveikaliem, nemaz nerunājot par iziešanu pasaules tirgos, vajag īpaši izturīgus, cietus ābolus, ko var ilgstoši glabāt noliktavās un uz letes, transportēt lielos attālumos. Diemžēl Latvijas dārzos tādi neaug. Kā bieži redzēts veikalos, mūsu āboli ātri iegūst melnus traipus un izskatās ne visai pievilcīgi blakus akmenscietajiem, kraukšķīgajiem importa augļiem. Pircējs diemžēl visbiežāk izvēlas glītāko ārzemnieku, lai arī mūsējais ir nesalīdzināmi veselīgāks, mazāk ķimizēts un garšīgāks par svešinieku. Diemžēl pagaidām tikai neliela sabiedrības daļa apzinās veselīgas pārtikas nozīmi, lielākā daļa to tikai vārdos slavē, bet veikalā, tirgū meklē augli, kam nav ne mazākā kraupja plankumiņa. Visbiežāk tādi nāk no ārzemēm, arī no Polijas, kur tiek migloti 20 un pat 30 reizes.
Kā tikt pie lielveikaliem derīgām šķirnēm? Stādīt Polijā kultivētās? Latvijas klimatiskajos apstākļos tās izsaltu, tāpēc nav izmantojamas. Tātad atliek tik viena iespēja – cerēt, ka mūsu pašu zinātnieki radīs Latvijas apstākļiem piemērotas ābolu šķirnes.
Vai vajadzīga tik sarežģīta nozare?
Iespējams, kāds jau sācis prātot – kāpēc Latvijai vajadzīga tāda nozare, kas ir bezgala piņķerīga, kuras produkcija nespēj konkurēt ar importu, turklāt prasa līdzekļus no Eiropas Savienības un valsts? Varbūt varam ēst Polijā audzētos sārtvaidžus, ja reiz šajā zemē to audzēšana ir tik lieliski organizēta? Lai Latvijā attīstās citas lauksaimniecības nozares, piemēram, graudkopība. Kviešu, rapšu audzētāji jau spējuši kooperēties, to produkcija tiek eksportēta un dod valstij lielus ienākumus.
Atbildot uz minētajiem jautājumiem, vispirms jāsaka – arī graudkopība neiztiek bez ES un valsts atbalsta. Ir saimniecības, kas jaunus kombainus, traktorus maina pret vēl jaunākiem, tērējot miljonus ES līdzekļu. Tāpēc nosodīt augļkopību par vēlmi tikt pie lielāka ES atbalsta ir pilnīga liekulība.
Otrām kārtām vajadzētu padomāt, cik racionāli ir visu zemi izmantot vienīgi tādai ekstensīvai nozarei kā graudkopība. Kā zināms, vidēji valstī tīrie ienākumi no viena graudu, rapšu hektāra ir aptuveni 300 eiro. Ābeļdārza, melleņu, zemeņu hektārs var dot vismaz desmit reizes lielākus ienākumus! Kāpēc gan neveidot tādu lauksaimniecību, kas ļautu zemi – galveno nacionālo bagātību – izmantot pēc iespējas racionālāk? Kāpēc nepaņemt vairāk no zemes, ja tā spēj dot vairāk? Protams, visu Latviju pārvērst par ābeļdārzu, melleņu lauku nekad nebūs iespējams un vienmēr lielāko daļu zemes aizņems graudu sējumi, pļavas, ganības. Bet kāpēc gan nesekmēt to cilvēku aktivitātes, kuri ir gatavi no saviem laukiem paņemt vairāk? Turklāt ir taču nokalnes, sīkāki zemes pleķīši, kuros kombainiem grūti ieskrieties, bet ābeles augtu itin varenas. Ir krūmiem aizaugušas platības, ko vēl var atkarot no alkšņiem un izmantot ogulāju ierīkošanai.
Bet ne jau par finansiālo pusi vien jādomā. Vēl jau ir sociālekonomiskais faktors. Kā zināms, graudu audzēšanā tiek izmantota ļoti dārga, ražīga tehnika, un simtiem, tūkstošiem laucinieku kļūst lieki, zaudē iespēju atrast darbu laukos. Šīs nozares uzvaras gājiens radikāli mainījis visu lauku ainavu. Pazūd viensētas, nelielās ģimenes saimniecības. Zeme koncentrējas šaura īpašnieku slāņa rokās, lauki pārvēršas par prērijām. Šīs pārmaiņas iztukšo laukus, tūkstošus ļaužu aizdzen uz Rīgu, vēl vairākus – uz Īriju. Pēc tam tiek slēgtas skolas, slimnīcas pat bijušajos rajonu centros. Tā graudi un rapši apēd laukus.
Pašlaik Latvijas politikā vērojama paradoksāla situācija. Valsts galvenajos amatos nokļuvuši vīri no partijas, kas sevi dēvē par zemnieku partiju. Varētu domāt, ka laukiem pienākuši zelta laiki. Taču reālajā dzīvē viss risinās gluži pretēji. Nekad lauki nav tukšojušies tik strauji, kā šo zemnieku valdīšanas laikā.
Savukārt Polijas laukos valda dzīvība, it sevišķi rajonos, kur plaši nodarbojas ar dārzkopību. Piemēram, Mazovijas vojevodistē ceļi vijas cauri nepārtrauktam dārzam – ābeles, ķirši, plūmes… Ik pa dažiem simtiem metru jumtus saulē spīdina ģimeņu kotedžas – lielākā daļa itin lepnas viensētas. Ik pēc pieciem sešiem kilometriem dažādi centriņi, kur redzamas skolas, veikali, medicīnas iestādes. Tātad Polijā lauki turas, plaukst. Tur dzīvo cilvēki. Bet, vakarā iebraucot Latvijā, – stindzinošs klusums un tumsa…
Labi saprotu, ka ābols viens pats nevar atgriezt dzīvību laukos. Pat kopā ar krūmmellenēm, zemenēm, avenēm to nevar izdarīt. Bet vai tā celšana godā nevarētu būt pārmaiņu sākums? Vai augļkopības veicināšana nevar sekmēt laucinieku atgriešanos laukos? Vai tas nebūtu impulss ģimeņu saimniecību uzplaukumam, lai Latvijas lauki kaut nedaudz līdzinātos Polijā redzētajiem?
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
