Vai 5% PVN likme piena produktiem risinās uzlabos pārstrādes nozares konkurētspēju? 0
Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome biedru kopsapulcē šā gada 11. maijā sagatavoja vēstuli ar vairākām prasībām valdībai un Saeimai, tostarp noteikt ārkārtas stāvokli pārtikas nozarē, piemērot 5% PVN likmi pārtikas produktiem, noteikt atbalsta pasākumus pārtikas produktu ražotājiem, kā arī citas prasības.
Piena pārstrādes uzņēmumu vadītājiem vaicājām par situāciju viņu vadītajos uzņēmumos un to, vai PVN likmes mazināšana ļaus risināt nozares samezglojumus ilgtermiņā.
Irēna Holodnaja, AS Food Union Latvijā ģenerāldirektore: – Energoresursu sadārdzinājums ir ļoti būtiski ietekmējis produktu ražošanas pašizmaksu. Ja salīdzinām ar šo periodu pērn, maksa par elektroenerģiju kāpusi vairāk nekā par 100%. Turklāt tas nav vienīgais sadārdzinājums, ar ko patlaban saskaras piena pārstrāde.
Izmaksas teju visām svarīgākajām piena pārstrādes pozīcijām – svaigpiens, izejvielas, iepakojums – aizvien turpina kāpumu. Sadārdzinājums katrā no šīm pozīcijām atsevišķi gada laikā bija vidēji 35–50%. Visjūtamāk mūs skar svaigpiena cenas sadārdzinājums, jo svaigpiens ir galvenā mūsu produktu sastāvdaļa.
Svaigpiena cenas kāpums gada laikā ir 42% lopbarības, elektroenerģijas un transporta izmaksu pieauguma dēļ. Nosaukto izmaksu sadārdzinājums attiecīgi ietekmē mūsu produktu pašizmaksu, tomēr ne pilnā mērā transformējas pārdošanas cenā, jo šajā gadījumā būtu būtiska ietekme uz pirktspēju.
Jau patlaban redzam lēnu piena produktu patēriņa kritumu. Pēc mūsu novērojumiem tas ir 13% salīdzinājumā ar aizvadītā gada sākumu. Arī mūsu patērētāju noskaņojuma aptaujas dati rāda, ka pircēji pie kāpjošajām piena produktu cenām maina piena produktu pirkšanas paradumus, proti, savā pārtikas grozā atstāj pamatproduktus – pienu, sviestu un krējumu – un samazina biezpiena, siera un jogurta patēriņu, kas ir ļoti slikta tendence.
Mūsu finanšu rādītāji ir ļoti labi. Tiesa gan, tie neatspoguļo cerēto izaugsmi, ko vēlējāmies veidot pēc kovidpandēmijas ietekmes. Pateicoties tam, ka pārdodam savus produktus gan vietējā, gan arī eksporta tirgos (grupas ietvaros un ārpus tās), kā arī nedaudz industriālo produktu tirgū, tad arī šajā krīzē jūtamies salīdzinoši stabilāk nekā tie uzņēmumi, kas darbojas, piemēram, tikai vietējā tirgū vai ar šauru produktu portfeli.
AS Rīgas piena kombināts un AS Valmieras piens konsolidētais uzņēmums 2021. gadu noslēdza ar 2% lielu apgrozījuma kāpumu, pārsniedzot 111 miljonus eiro, kamēr bruto peļņa samazinājās no 26,8 miljoniem eiro 2020. gadā līdz 25,5 miljoniem eiro pērn.
Rezultāts jau pērn atspoguļoja to, ka apgrozījums produktu pārdošanas cenu kāpuma dēļ nedaudz kāpj, bet peļņas rādītājs mazinās straujāk galveno izejvielu un energoresursu izmaksu sadārdzinājuma dēļ. Turklāt divus pēdējos rādītājus pilnā apmērā nevar iecenot produktu pārdošanas cenās. Paredzam, ka šāda tendence turpināsies arī šajā gadā.
Vislielākās rūpes mums rada svaigpiena cena, kas ne tikai pārsitusi visus Latvijas rekordus, bet arī uzrādījusi visstraujāko izaugsmi Eiropā. Food Union jau sesto mēnesi saviem piena ražotājiem maksā augstāku cenu, nekā saņem Igaunijas, Polijas, Francijas saimnieki, mūsu maksātā cena ir augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Pirmkārt, svaigpiena cenas pamatā ir tie paši objektīvie ietekmes faktori, kas pārstrādei – izmaksu, proti, lopbarības, minerālmēslu, degvielas un energoresursu cenu kāpums. Otrkārt, svaigpiena cenu mākslīgi dzen augšā pieaugošais svaigpiena kā izejvielas eksports, kam turklāt ir zema nodokļu ģenerētspēja. Un, treškārt, Latvijā ir nevienmērīgi pārdalīta izmaksu slodze, proti, valsts nodokļu maksājumos no litra piena saņem proporcionāli ļoti lielu daļu 21% PVN izteiksmē, kamēr citās ES dalībvalstīs šī likme piena produktiem vidēji ir 9%, bet Polijā pat 0% uz krīzes laiku.
Lielākajā daļā Eiropas valstu valdības mērķtiecīgi darbojas uz pārtikas, tostarp piena produktu, pieejamību, stabilizējot patēriņa apriti. Latvijā tikmēr šajā krīzē cieš gan piena ražotājs, gan arī piena pārstrādātājs, bet valsts absolūtos skaitļos saņem vairāk caur PVN ieņēmumiem. Visas kopējās situācijas rezultāts – vietējie pārstrādātāji nevar atļauties vietējo svaigpienu, kļūst nekonkurētspējīgi un lēnām pazūd no veikalu plauktiem.
PVN likmes samazināšana piena produktiem noteikti nodrošinās nozares pārtikas ķēdes darbības nepārtrauktību, saglabās uzņēmējdarbību un darba vietas nozarē. Ilgtermiņā var teikt arī, ka tas garantēs drošību valsts nodrošināšanai ar pārtiku. Ar likvidētām piensaimniecībām un vietējas nozīmes pārstrādātājiem nekāda valsts nodrošināšana ar pārtiku ģeopolitisku nenoteiktību gadījumā, par ko patlaban tiek runāts, vienkārši nenotiks.
Mēs, piena pārstrādes nozare, nelūdzam, lai valdība mums kaut ko dod vai dāvina! Mēs lūdzam, lai godīgi samaksā par mūsu un piena ražotāju ieguldījumu, lai saglabātu piena lopkopības nozares dzīvotspēju ilgtermiņā, lai patērētājs varētu nopirkt sev pierastos un saprotamos vietējās izcelsmes pirmās nepieciešamības pārtikas produktus adekvātā daudzumā. Patlaban ķēdes nepārtrauktas darbības uzturēšana gulstas uz tās dalībnieku pleciem, izņemot valsti, kas šogad savus PVN ieņēmumus palielinās. Tikmēr patērētāji un pārējie nozares dalībnieki par to samaksās ļoti augstu cenu.
Igors Aleksejevs, AS Limbažu siers valdes priekšsēdētājs: – Kopš pašreizējās krīzes sākuma AS Limbažu siers nav pārtraukusi savu darbību ne uz vienu dienu. Pirms diviem mēnešiem mēs apturējām darbību ražošanas cehā tāpēc, ka glabātavās bija pietiekami daudz gatavās produkcijas visu līgumsaistību izpildei un varējām atļauties uz kādu laiku apstāties, lai saorientētos tā brīža krasi mainīgajā realitātē.
Rezultāts ir šāds: pēc divu mēnešu sanāksmēm, sarežģītām pārrunām, ekonomisku risinājumu meklējumiem, kompromisa ar izejvielu piegādātājiem atrašanas 1. jūnijā iedarbināsim AS Limbažu siers ražotni.
Tomēr ne es, ne arī kāds cits piena vai citu produktu ražotājs šodien nevar droši apgalvot, ka ražošana ir simtprocentīgi salāgota un mēs ar pārliecību raugāmies nākotnē. Jā, mums izdevās organizēt tranzītu un sākam apgūt jaunus noieta tirgus. Tomēr mūsu vissvarīgākā problēma ir cenu kāpums pamatizejvielai – pienam.
Latvijas piena cena pieaug ne tikai augsto gāzes un elektrības izmaksu dēļ, bet to nesamērīgi ceļ arī konkurenti. Es ļoti labi saprotu piensaimniekus! Kādēļ pārdot pienu par vienu nosacītu vienību Latvijas piena produktu ražotājiem, ja lietuvieši vai poļi ir gatavi izpirkt visu pienu par 1,5 vienībām?
Tirgus lieliski pats sevi regulē un zibenīgi reaģē uz mainīgo situāciju. Latvijas ražotāji nav konkurētspējīgi salīdzinājumā ar Lietuvas, nemaz nerunājot par Polijas ražotājiem. Polijā ir 0% PVN pārtikas produktiem un milzīgs ražošanas apjoms. Poļi un lietuvieši Latvijā iepērk pienu no mūsu piensaimniekiem un savā valstī no tā ražo sieru, ko eksportē atkal uz Latviju. Mums, Latvijas ražotājiem, atliek vien vērot procesu un uzskaitīt zaudējumus, jo mums vai nu nav ko pārdot, vai arī varam pārdot par tādu cenu, kas neapmierina gala patērētāju. Valsts galu galā nesaņem neko. Turklāt darbinieki, kurus esam spiesti atlaist, ir slogs sociālajam budžetam.
Es pilnībā atbalstu savu kolēģu viedokli, ko paudām atklātajā vēstulē Latvijas premjerministram Krišjānim Kariņam par nepieciešamību nekavējoties pieņemt pasākumu kopumu, lai stabilizētu situāciju pārtikas ražošanas nozarē. Tie ietver nepieciešamību izsludināt tūlītēju ārkārtas situāciju pārtikas nozarē, PVN likmes samazināšanu no 21% uz 5%, atbalsta pasākumus, kas mazinātu krīzes negatīvo ietekmi un palielinātu vietējo pārtikas produktu konkurētspēju vietējā tirgū, kā arī atbalstītu Latvijas produktu eksportu.
Latvijai ir nepieciešams, lai valdība un nozares pārstāvji strādātu ātri un vienoti ar mērķi iespējami ātrāk rast vislabāko risinājumu. Ir nepieciešams konkrēts rīcības plāns ar skaidri noteiktiem termiņiem, lai uzņēmēji varētu plānot savu darbu.
Gundars Sisenis, SIA Elpa valdes priekšsēdētājs: – Maija sākumā apturējām ražošanu, jo Valsts ieņēmumu dienests (VID) bloķēja visus mūsu kontus bankā. Bijām agrāk vienojušies par nodokļu parāda atmaksas grafiku, tomēr kavējām kārtējo maksājumu. Nevarējām samaksāt darbiniekiem algas. Bija apturēta uzņēmuma asinsrite, šā iemesla dēļ lēmām uz laiku apturēt uzņēmuma darbību.
Nodokļu parādu iemesli ir vairāki, tostarp augstās energoresursu cenas, debitoru parādi, kā arī aptuveni 30% mūsu apgrozījuma īpatsvars piena produktu piegādēm izglītības un budžeta iestādēm. Daudzas no tām pandēmijas laikā darbojās attālināti vai bija slēgtas. Mēs valstij savas gandrīz 30 gadu ilgās darbības laikā nodokļu maksājumos esam samaksājuši gandrīz sešus miljonus eiro. Valdība nesaprot ražotājus. Vulgāri runājot, kauj vistu, kas dēj olas. Bija arī solījums piena pārstrādei piešķirt 10 miljonus eiro, piemaksājot 56 eiro par iepirkto tonnu piena, kas noteikti palīdzētu. Tomēr solījumu nepilda. Esam palikuši parādā desmitos tūkstošu eiro mērāmas naudas summas arī saimniekiem – piena ražotājiem.
Pieteicām tiesiskās aizsardzības procesu (TAP), un šā gada 16. maijā mums to piešķīra. TAP nozīmē, ka nākamo divu mēnešu laikā mums ir jāatrod investors vai arī jāvienojas ar kreditoriem par parādu atmaksas grafiku vairāku gadu laikā. Interese no investoriem ir, darbosimies. Ražošanas process šajā laikā nenotiks. No daudzajiem debitoriem saņemto naudu izmantosim parādu dzēšanai.
Redakcijas piebilde. Kurzemes rajona tiesa šā gada 19. maijā pasludināja SIA Elpa maksātsnespēju. 25. maijā SIA Elpa nodokļu parādi VID bija 142 414 eiro. Uzņēmumam ir divas aktīvas komercķīlas 720 000 eiro vērtībā, ziņo firmas.lv.
Jāzeps Šņepsts, AS Preiļu siers valdes priekšsēdētājs: – Es domāju, ka vērtīgāk žurnāla Agro Tops lasītājiem būtu zināt, cik kooperatīvi saņēma no piešķirtā miljona 2021. gada nogalē, cik Latvijā pa šiem gadiem no nodokļu maksātāju naudas ir izdalīts ikgadējo pabalstu veidā no Zemkopības ministrijas kooperatīviem (ieskaitot Latvijas piensaimnieku centrālo savienību). Kāpēc kooperatīviem ir atsevišķa atbalsta programma 20 miljoni, bet visai pārstrādei kopā tikai 11 miljoni tādā pašā periodā? Un visbeidzot – cik nodokļos valsts budžetā uz katru iepirkto piena tonnu samaksā kooperatīvi un cik pārstrādes uzņēmumi?
Redakcijas piebilde. Firmas.lv ziņo, ka AS Preiļu siers pērn darbojās ar 58,598 milj. eiro apgrozījumu, kas ir par 0,5% mazāk nekā gadu agrāk. Uzņēmuma peļņa kāpusi par 27,8% un bija 1,2 milj. eiro. Pērn Preiļu siers iepirka 133 205 tonnas piena un 3203 tonnas vājpiena un saražoja 12 116 t siera un 6 991 t sūkalu pulvera.
Ekspluatācijā ir nodota sūkalu pulvera ražotne, tā atrisinot svarīgāko vides aizsardzības prasību, savukārt jaunā tvaika katla uzstādīšana ļāvusi būtiski samazināt gāzes patēriņu un par vairāk nekā 60% samazināt ogļskābās gāzes izmešu daudzumu. Preiļu siers pērn arī uzstādījis saules paneļu komplektu.
Vadības ziņojumā arī atzīts, ka pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā atstās būtisku ietekmi uz kompānijas turpmāko darbību un attīstību. Žurnāla Dienas Bizness šā gada 17. maija numurā Šņepsta kungs cita starpā uzsver, ka valsts patlaban dzīvo no aizņemtās naudas, ziņo par uzņēmumā ražotā siera cenas kāpumu eksporta tirgos par 40%, brīdina par 50% lielu inflāciju šā gada rudenī, kā arī vērš uzmanību, ka, viņaprāt, valdība un Saeima nenojauš par tuvojošos katastrofu.
