2026. gads varētu būt cilvēcei liktenīgs? Zinātnieks brīdinājis par iespējamu globālu katastrofu. Minēts pat konkrēts datums 0
Vai 2026. gads varētu kļūt par cilvēces liktenīgo robežpunktu? Pagājušā gadsimta vidū austriešu izcelsmes fiziķis Heincs fon Fērsters, balstoties uz matemātiskiem modeļiem, paredzēja, ka tieši šis gads varētu iezīmēt kritisko brīdi cilvēces attīstībā – punktu, kurā Zemes resursi vairs nespēs uzturēt strauji augošo cilvēku populāciju, raksta “Science”.
Zinātnieks, balstoties uz vēsturiskajiem iedzīvotāju skaita datiem, izstrādāja matemātisku modeli, kas paredzēja, ka, ja cilvēku populācijas izaugsme turpināsies līdzšinējā tempā, tā sasniegs matemātisku singularitāti 2026. gada 13. novembrī.
Ideja par cilvēces nākotni, ko apdraud pārapdzīvotība, nav jauna.
Jau 18. gadsimtā angļu ekonomists Tomass Roberts Maltuss apgalvoja, ka cilvēku skaits palielinās straujāk nekā pārtikas ražošana, un bez stingras dzimstības kontroles cilvēci gaida neizbēgama krīze.
Lai arī tehnoloģiskais progress lauksaimniecībā pagaidām ir attālinājis šādu scenāriju, pārapdzīvotības draudi mūsdienās atkal kļūst aktuāli – īpaši klimata pārmaiņu, urbanizācijas un dabas resursu izsīkuma dēļ.
Fērstera prognoze balstās uz eksponenciālās izaugsmes modeli.
Vienkāršāk izsakoties – cilvēku skaits uz Zemes palielinās tik ātri, ka vienā brīdī Zeme vienkārši vairs nespēs nodrošināt visiem nepieciešamos resursus.
Viņš aprēķināja, ka šis lūzuma punkts varētu tikt sasniegts 2026. gadā.
Lai gan tehnoloģiju attīstība – īpaši lauksaimniecībā un medicīnā – ir ļāvusi pagarināt dzīves ilgumu un palielināt pārtikas ražošanu, tas vienlaikus rada jaunus izaicinājumus. Jo vairāk cilvēku – jo lielāks spiediens uz vidi, ūdens un enerģijas resursiem.
Lai gan fon Fērstera “pastardienas” prognoze var šķist satraucoša, daudzi eksperti uzskata, ka cilvēka radošums un tehnoloģiju attīstība var palīdzēt atrast risinājumus arī šai krīzei.
Ilgtspējīga pilsētu attīstība, izglītība – īpaši jautājumos, kas saistīti ar reproduktīvo veselību –, atjaunojamo energoresursu izmantošana un starptautiska sadarbība var kļūt par pamatu līdzsvarotai un ilgtspējīgai nākotnei.
Vienlaikus jāņem vērā, ka pārapdzīvotība nav tikai resursu jautājums – tā ietekmē arī sociālo taisnīgumu, piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un pat sabiedrības psiholoģisko labsajūtu.
Cilvēki, kas izjūt eksistenciālas bažas par nākotni, bieži cieš no t.s. “populācijas trauksmes” – sajūtas, ka pasaule kļūst pārāk maza un pārāk sarežģīta, lai tajā justos droši.
Lai arī 2026. gads von Fērstera teorijā noteikts kā pagrieziena punkts, vēsture rāda, ka daudzas “pastardienas” prognozes nav piepildījušās. Tas gan nenozīmē, ka varam atslābt – tieši pretēji, mums jārīkojas, kamēr vēl iespējams mainīt kursu.
