Aleksandrs Kiršteins: Haoss ar veselām trim nacionālās pretošanās piemiņas dienām martā divu nedēļu laikā 15
Aleksandrs Kiršteins, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja un parlaments 16. jūnijā nobalsoja par grozījumiem likumā “Par svētku atceres un atzīmējamām dienām”, nosakot Stompaku kaujas dienu 2. martu par Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienu, bet 17. martu kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu.
Saeima noraidīja priekšlikumu nosaukt 17. martu vai 13. augustu par Latvijas Centrālās padomes (LCP) dienu. Valsts prezidents ieteica 17. martu tāpēc, ka šajā dienā notika Īles kauja un tika sagrauta bunkurā nacionālo partizānu vienība, bet 1944. gada 17. martā Latvijas Centrālā padome savāca 188 politiķu parakstus memorandam, kas tika iesniegts Bangerskim ar prasību atjaunot Latvijas neatkarību.
Viss jau būtu jauki, ja nerastos neliels haoss ar veselām trim nacionālās pretošanās piemiņas dienām martā divu nedēļu laikā.
Apzināti vai netīšām prezidents un viņa padomnieki bija aizmirsuši, ka latviešu tautas vairākums ar nacionālo pretošanos padomju okupācijai saprot galvenokārt latviešu leģionāru cīņas un atzīmē 16. martu.
Joprojām ir spēkā Saeimas pieņemtā “Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā teikts, ka leģionāri aizsargāja sevi un savas ģimenes pret jaunām PSRS masveida represijām.
Par to liecina leģionāru varonība gan Mores kaujās, gan sešās Kurzemes lielkaujās, aizstāvot dzimto zemi pret uzbrūkošo sarkanās armijas pārsvaru.
Savukārt LCP vārds vispār neparādās nevienā atzīmējamā dienā, lai gan LCP jau 1943. gada 13. augustā pieņēma nozīmīgāku dokumentu par memorandu – LCP politisko platformu, kurā skaidri formulēja prasību atjaunot Latvijas valsts neatkarību ar 1920. gada Satversmi un izstrādāt arī nepieciešamos Satversmes grozījumus, samazinot partiju skaitu un piešķirot Ministru kabinetam papildu pilnvaras.
1943. gada vasarā LCP dalībnieks Siliņš laivā minēto dokumentu nogādāja Zviedrijā, no turienes tas tika nosūtīts uz ASV, kur to publicēja vēstnieks Bīlmanis.
LCP politiskā platforma, protams, ir nozīmīgāks dokuments par memorandu, jo tika pieņemta vēl pirms Teherānas konferences, kurā Baltijas valstis tika atdotas Staļinam, kā tas rakstīts oficiālajā sējumā “Foreign Relations of the United States, Diplomatic Papers: The Conferences at Cairo and Tehran 1943”.
Rūzvelts teicis Staļinam, “ka viņš pilnā mērā apzinās, ka trīs Baltijas republikas vēsturiski un arī pavisam nesen ir bijušas Krievijas sastāvdaļa…un ka tad, kad padomju armijas daļas par jaunu ieņems šos apgabalus, viņš neplānojot šī jautājuma dēļ uzsākt karu ar Padomju Savienību”.
1943. gadā vēl bija ilūzijas, ka sabiedrotie atjaunos Baltijas valstu neatkarību, bet tādu nebija vairs 1944. gada 17. martā.
Vācu izlūkdienesta darbinieki bija nokopējuši Teherānas konferences dokumentus un izplatīja tos presē. Cielēns savās atmiņās raksta, ka viņa sacerētais memorands bijis domāts rietumvalstu vadītājiem, bet, ja neskaita tā brīža Staļina sabiedrotos, pārējie bija Petēns Francijā, Musolīni Itālijā, Franko Spānijā vai Salazars Portugālē! Ne jau viņiem memorands bija domāts, savukārt ne britiem, ne amerikāņiem tāds vairs nebija vajadzīgs.
LCP lielākā nozīme bija cilvēku glābšana, organizējot laivu transportu uz Zviedriju, palīdzot bēgļiem, vācot informāciju par okupācijas karaspēkiem un pēckara pariodā atgādinot rietumvalstīm par Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.
Tāpēc būtu pareizi veltīt tai piemiņas dienu 13. augustā – LCP dibināšanas dienā. Nebūtu pareizi radīt jucekli ar divām pretošanās piemiņas dienām, kas abas ir nacionālas. 2. marts noteikti ir piemērotāks, to simbolizē Stompaku kauja un desmitiem tūkstošu nacionālo partizānu.
Savukārt 16. marts tautas atmiņā vienmēr būs diena, kad godinām leģionārus, Mores kaujas, Kurzemes cietokšņa sešas lielkaujas, 4000 kareivju un virsnieku, kuri nekapitulēja, bet ar ieročiem rokās devās Kurzemes mežos turpināt cīņu pret padomju okupantiem.
Protams, tie, kas 17. martā cer aizklāt 16. martā leģionāriem liktos ziedus, lai izskatītos politkorekti, man nepiekritīs un turpinās stāstīt pasakas, ka pēckara 45 gadu padomju okupāciju mums sarūpēja Molotova-Ribentropa pakts, nevis sabiedroto Teherānas, Jaltas un Potsdamas lēmumi jaunajam izkārtojumam Eiropā.
