Vai 100 miljoni atmaksāsies? Kāda šobrīd ir reālā situācija atjaunotajā Mežaparka estrādē 52
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar paiet gads kopš mūsu valsts un tautas vislielākā garīgā pacēluma dienām – pagājušajā vasarā tradīcijas 150. jubilejas zīmē notika XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki. Toreiz kori un skatītāji pilnībā pirmoreiz pieskandināja “Sidraba birzi” – jauno rekonstruēto Mežaparka Lielo estrādi. Estrādes pilnīgu pabeigšanu gan svinēja jau 2022. gadā, un tās celtniecības izmaksas valstij un Rīgai kopumā mērojamas 100 miljonu eiro apjomā. “Kultūrzīmes” noskaidroja, kas starpsvētku posmā notiek Mežaparka estrādē, kā tā pavada šo vasaru.
“Ar visu savu mūža mīlu uz amatiermākslu un Dziesmu svētku procesu es tomēr negribētu, ka estrāde tiek turēta tukša vienīgi šīm vajadzībām. Projektam jādzīvo visu gadu, ziemu un vasaru, turklāt piepildījumam jābūt ne tikai kvalitatīvam, bet arī ekonomiski ļoti pamatotam. Te jādarbojas spēcīgai komandai, un nav tik svarīgi, vai tas būs Rīgas domes vai valsts un pašvaldības kopuzņēmums,” tā 2020. gadā par estrādes nākotni teica toreizējais kultūras ministrs Nauris Puntulis.
Kopš 2021. gada vasaras Mežaparka Lielo estrādi apsaimnieko Ziemeļrīgas kultūras apvienība, kuras sastāvā ietilpst arī VEF Kultūras pils un kultūras pils “Ziemeļblāzma”. Tās mājaslapa pauž, ka apvienības darbinieki veido “Rīgas ziemeļu daļas kultūras dzīvi: pilnīgas un mūsdienīgas kultūras, tūrisma un biznesa piedāvājuma paketes Rīgas ziemeļu daļā, izstrādājot gan tūrisma, gan biznesa, gan kultūrvēstures izziņas maršrutus un piedāvājumus, iekļaujot šos kultūras centrus arī starptautiskā kultūras, tūrisma un biznesa apritē un nodrošinot Mežaparka Lielās estrādes teritorijas pieejamību sabiedrībai visa gada garumā.”
Uz “Kultūrzīmju” jautājumu, kāpēc tā arī netika nodibināta atsevišķa struktūrvienība, kuras pārziņā būtu tikai Mežaparka Lielā estrāde, Ziemeļrīgas kultūras apvienības komunikāciju vadītājs montāžas, ekspluatācijas un tehniskajos jautājumos Ivars Epners atbild, ka apvienība galvenokārt tika dibināta tieši Lielās estrādes apsaimniekošanas vajadzībām, turklāt vienlaikus apvienojot arī VEF Kultūras pilī un kultūras pilī “Ziemeļblāzma” strādājošos speciālistus. Līdz tam Lielo estrādi gluži tāpat kā apkārtesošo parku apsaimniekojuši “Rīgas meži”.
Kalendārs un reālā situācija
Ieskatoties publiski pieejamajos kalendāros, liekas, ka Lielā estrāde šo vasaru pavada diezgan rāmi. Piemēram, 1. jūnijā notika plaši apmeklētais “Lielais koncerts”, šosvētdien ikvienam bez maksas gaidāms jauktā kora “SenRīga” un draugu kolektīvu sadziedāšanās koncerts “Tautasdziesmu viju apkārt savu tēvuzemi”. Jūlija pirmajā nedēļas nogalē tam sekos otrais starptautiskais trīs dienu populārās mūzikas festivāls “Nostalgia Fest ’24”, kura pirmajā dienā uzstāsies britu kulta rokgrupas “Slade”, “Smokie”, “Sweet” un citi ievērojami mūziķi. Un pēc tā 9. jūlijā Lielajā estrādē gaidāma “Melo-M” Mega orķestra lielkoncerts. Tas arī viss, augusta kalendāra datumi stāv pavisam tukši.
Tomēr, izrādās, tā nebūt nav. Kā paskaidroja Ziemeļrīgas kultūras apvienībā, estrādes iekštelpas un arī ārtelpas tiekot izīrētas ļoti regulāri un pat ziemā esot nedēļas, kad visā kompleksā pasākumi notiekot visas septiņas dienas nedēļā. Tam piekrīt arī Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu svētku telpas ekspozīcijas vadītāja Iveta Grava: “Zinu, ka jau pildās 2025. gada plāni un te gaidāmi daudzi brīnišķīgi koncerti. Sākot ar pagājušo rudeni, estrādes telpās notiek ļoti, ļoti daudz semināru un konferenču. Katrreiz kā pievienoto vērtību savai darbībai dalībnieki nāk skatīties arī mūsu telpu. Liekas, ka par mums pat zina vairāk, nekā paši to nojaušam, lai arī reizēm esam smējušies un savu ekspozīciju saukuši par vislabāk glabāto noslēpumu Rīgā! Tiesa, cilvēki ir pieraduši, ka te tik daudzus gadus stāvēja tukšs, ka vēl nav atsākuši nākt, bet nāk skolas, augstskolu studenti, pat bērnudārzu mazuļi.”
Pēc apjomīgās pārbūves Mežaparka estrādes ēkā ir plašas iekštelpas piecos stāvos: akustiska koncertzāle ar 500 skatītāju vietām un plašu aizskatuves zonu ar modernām grimētavām; izstāžu zāle; trīs semināru vai konferenču telpas no 50 līdz pat 240 apmeklētājiem; paviljons semināriem un saviesīgiem pasākumiem. Pēc vērienīgās rekonstrukcijas Mežaparka estrādes teritorija paplašinājusies no aptuveni 92 000 līdz vairāk nekā 146 400 kvadrātmetru. Skatītāju lauka platība ir 22 000 kvadrātmetru, bet Mežaparka Lielās estrādes skatītāju laukumā izbūvētas pārvietojamās sēdvietas 30 557 skatītājiem, savukārt stāvvietās iespējams uzņemt līdz pat 60 000 skatītāju. Kā noteikts Ziemeļrīgas kultūras apvienības cenrādī, estrādes, tostarp tās publiskās iekštelpas ar piegulošo nožogoto teritoriju, diennakts īre organizatoriem izmaksā 28 327,31 eiro.
Latviešiem – labāka estrāde nekā igauņiem?
Igauņi mēdz lepoties, ka viņu Dziesmu svētku estrāde ir ziemeļvalstīs lielākā ierobežotā koncertzona, līdz ar to rodas jautājums – ar ko īpašs varētu būt Mežaparks?
Ivars Epners skaidro, ka stāvpasākumos maksimālā pieļaujamā ietilpība ir 64 000 apmeklētāju, kas sasniegts 2022. gada “Prāta vētras” koncertā un 2023. gada Dziesmu svētku noslēguma koncertos. “Mums ir jauna un moderna infrastruktūra, ēka, kas aprīkota ar visu nepieciešamo gan organizatoriem, gan apmeklētājiem.” Kādreiz, pirms Mežaparka Lielās estrādes pārbūves, latvieši mēdza apskaust igauņus – Tallinā jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem sekmīgi darbojas Dziesmu svētku estrāde, kuru varot apmeklēt līdz pat 70 000 skatītāju. Tiesa, tagad pēc pandēmijas un kara sākuma koncertu un lielo festivālu kļuvis mazāk arī Igaunijā. Šogad pats lielākais festivāls paredzēts jūlija sākumā, kad igauņi līksmosies sava ikgadējā Alus festivāla 30. jubilejā, kur uzstāsies ne tikai igauņu mūziķi, bet arī mūsu “Prāta vētra” un britu rokgrupa “Smokie”.
Vēl Tallinas Dziesmu svētku estrādē augustā viesosies britu elektroniskās mūzikas grupa “The Prodigy”. Tiesa, nākamajā dienā mūziķi klausītājus pulcēs arī Rīgā, bet… “Wondersalā”. Tās teritorijā iespējams pulcēt vien līdz 10 000 apmeklētāju. Var jau būt, ka organizatori izlēmuši, ka Latvijā gaidāms mazāk klausītāju nekā igauņiem.
Ivars Epners, jautāts, kāpēc koncerts nenotiks Mežaparka estrādē, skaidro, ka “mēs neatsakām nevienam, bet esam atkarīgi no globālā tirgus. Varam sevi reklamēt un piedāvāt, bet Baltijas mērogā nebūs tā, ka vienā sezonā gaidāmi divi vai trīs ārzemju koncerti, jo tos, visdrīzāk, nespēs izpārdot, mūsu tirgus ir samērā neliels. Mēs strādājam, un arī ārzemju koncertu organizatori par mums zina, viss ir laika jautājums.”
Vai ir jāsalīdzina?
Tallinas Dziesmu svētku estrāde sevi reklamē ļoti skaļi: “No gadatirgiem līdz lielkoncertiem mums katru gadu ir vairāk nekā 200 000 apmeklētāju, kas apmeklē brīvdabas pasākumus. Lielākās superzvaigznes pasaulē zina, cik labi ir šeit uzstāties. Pie mums bijis Braiens Adamss, Maikls Džeksons, “The Rolling Stones”, “Metallica”, Tīna Tērnere, “Iron Maiden”, Eltons Džons, Džons Bon Džovi, Eross Ramazoti, “A-HA”, Madonna, “Red Hot Chili Peppers”, Lady Gaga, Robijs Viljamss, Deivids Geta, Armīns van Būrens, “The Prodigy”, “Rammstein”, Andrea Bočelli un tūkstošiem citu mākslinieku, kuri gadu gaitā ir piesaistījuši skatītājus.”
Bet galu galā Tallinas estrāde darbojas jau vairāk nekā 60 gadus, mūsu Mežaparkam viss vēl priekšā. “Sidraba birzs” arhitekts Austris Mailītis, vaicāts, vai līdzās Dziesmu svētku koncertiem projektējot domājis par citiem lieliem koncertiem, atbildēja: “Projektējot “Sidraba birzi”, tika domāts arī par liela mēroga apskaņotu koncertu rīkošanu ar Latvijas vai ārzemju grupu piedalīšanos. Estrādes skatuve ir piemērota, lai uz tās varētu būvēt koncerta skatuvi – pavēršot to pret skatītāju lauku vai koristu tribīni – pēc nepieciešamības. Zem tribīnes ir ģērbtuves, mēģinājumu un citas viesmāksliniekiem nepieciešamās telpas. Zem skatītāju lauka plašas labierīcības un tirgotāju zonas. Estrādes teritorijā kopumā varētu uzņemt pat vairāk nekā 70 000 skatītāju.” Tam piekrīt arī Ivars Epners: “Mēs kā apsaimniekotājs, protams, tikai priecātos par lieliem un starptautiskiem projektiem. Tiesa, tie ir zināma veida izaicinājums, jo ir daudz zaļās zonas un apstādījumu, bet mūsu darbs ir tos pēc pasākumiem atjaunot un kopt. Mēs ar to rēķināmies, jo saprotam, ka tāda ir šo pasākumu specifika, ja vēlamies, lai kaut kas notiek, ir pamatīgi jāstrādā.”
Nopietna un neatrisināta problēma
Ir gan viena problēma, par kuru apmeklētāji sūdzējās jau Dziesmu svētku laikā, un tā izskan arī tagad – estrāde no tuvākās sabiedriskā transporta pieturas atrodas nepilna pusotra kilometra attālumā, arī tuvākās mašīnu stāvvietas ir tālu, un tas ir liels šķērslis apmeklētājiem ar kustību traucējumiem, arī vecāka gadagājuma skatītājiem un koncertu dalībniekiem. Šo problēmu īpaši uzsver Dziesmu svētku telpas ekspozīcijas vadītāja Iveta Grava, sakot, ka diemžēl daudzi no telpas apmeklētājiem līdz tai nemaz nevar tikt. “Būve ir uztaisīta tiešām liela un skaista, bet būtu liels prieks, ja vairāk domātu par infrastruktūru. Vecāka gadagājuma cilvēkiem šīs 20 minūtes kājām ir ļoti tāls ceļš. Ļoti ceru, ka “Rīgas meži” risinās šo jautājumu. Varbūt vismaz nedēļas nogalēs vai svētkos varētu būt kāds transports, lai tie, kam ir grūtības staigāt, vispār varētu līdz estrādei tikt.”
Par to domāšot arī Ziemeļrīgas kultūras apvienība, gan sakot: tāda ir šīs estrādes specifika. Tiesa, uz lielajiem svētkiem vismaz svētku dalībniekiem tiekot nodrošināts transports un stāvvietas. Ivars Epners skaidro, ka “par ikdienas stāvvietām kopīgi ar “Rīgas mežiem” mēģinām atrast risinājumus, bet ir bijuši pasākumi, kad organizatori noīrē mašīnas, lai transportētu apmeklētājus. Tomēr šāda ir Mežaparka situācija. Ņemot vērā Rīgas domes izdotos saistošos noteikumus, transporta plūsma parkā ir ierobežota un pilnīgi atvērta netiks, jo diemžēl bijuši arī negadījumi. Parks un estrāde ir parka sirds, turklāt situācija salīdzināma ar daudzām festivālu norises vietām citviet pasaulē, kur tās ir slēgtas un nav pieejama ne ar sabiedrisko, ne privāto transportu.”
Ieguldījums nākotnē
Ivars Epners uzsver, ka teju ikviens sastaptais ir lepns, ka beidzot mums ir tik skaista estrāde: “Mēs visi, kas šeit strādājam, esam ļoti lepni par savu darbavietu, te ikviens strādā ar pārliecību un aicinājumu. Agrāk mums bija būve, kuru izmantoja vien reizi piecos gados, tagad darbība notiek ikdienā, visu laiku. Tiesa, kad vēl šeit nestrādāju, milzīgais finansiālais ieguldījums likās ļoti liels, bet šobrīd, saprotot šīs vietas nozīmību mūsu kultūras dzīvē un nacionālās pašapziņas līmenī, zinu, ka tas ir bijis tā vērts. Jā, ticamākais, atpelnīt šos 100 000 000 diez vai izdosies, bet uzturēt šo vietu vēl nākamajām paaudzēm noteikti izdosies, un tāpēc arī to kopjam un saudzējam.”
