Vagons joprojām uz sabrukšanas robežas 19
Rīgas domes Pilsētas attīstības komiteja piekritusi pārņemt pilsētas īpašumā Torņakalna stacijā novietoto deportāciju vagonu, kas ir piemiņas zīme 1941. gada 14. jūnijā izvestajiem, informē Rīgas domes sabiedrisko attiecību nodaļa. Oficiālais lēmums par to vēl jāpieņem domes sēdē. Jau pirms gada tika konstatēts, ka vagons atrodas ļoti sliktā tehniskā stāvoklī un steidzami nepieciešama atjaunošana. Savlaicīgi uzsāktus, darbus līdz 14. jūnijam varētu pabeigt, cer Okupācijas muzejā.
Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Maksims Tolstojs komitejas lēmumu pamatojis ar vēlmi “labāk rūpēties par piemiņas zīmi un lai varētu nākotnē izveidot un attīstīt vienotu Torņakalna stacijas ansambli, sabalansējot to ar “Rail Baltica” būvniecības ieceri”. Šobrīd vagons pie Torņakalna stacijas gan joprojām atrodas “uz sabrukšanas robežas” kā pagājušā gada jūnijā, kad Okupācijas muzejs sāka celt trauksmi. Proti, apšuvuma dēļi daudzviet satrunējuši, durvis atbīdīt iespējams tikai ar lauzni. Tādēļ jau 2017. gada 14. jūnijā tika pieņemts lēmums atteikties no ikgadējās tradīcijas piemiņas dienā atvērt vagonu apmeklētājiem. Muzejs, kam vagons pieder, gan ir spējīgs veikt sīkus remontdarbus un uzkopšanu, taču plašāka mēroga rekonstrukcijai tam līdzekļu nav. Pirms gada VAS “Latvijas dzelzceļš” un Rīgas dome piekrita Okupācijas muzeja priekšlikumam veidot kopīgu darba grupu, lai izstrādātu restaurācijas projektu un vagonu atjaunotu. Okupācijas muzeja direktora vietniece attīstības lietās Līga Strazda apstiprina, ka darba grupa tiešām vairākkārt tikusies, turklāt “Latvijas dzelzceļu” sarunās nomainījis “Rail Baltica” pārstāvis. Tomēr tālāk par runāšanu tikts nav, jo kļuvis skaidrs, ka administratīvu iemeslu dēļ neviena no institūcijām dotāciju nedos. Tad kā risinājums dzimusi ideja atdot piemiņas objektu pilsētai. “Ja Okupācijas muzejs nodod vagonu Rīgas domei, tas automātiski iekļaujas Torņakalna komunistiskā terora upuru piemiņas vietas kopumā, kurā jau ietilpst stacijas ēka, 1990. gadā uzstādītais piemiņas akmens un 2001. gadā atklātā piemiņas vieta ar pieminekli “Putenī”. Mums bija svarīgi, lai vagons juridiski nepaliek viens pats,” skaidroja muzeja pārstāve Strazda. Šāds scenārijs atbilst Rīgas Pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša ne vienu reizi vien publiski paustajiem plāniem padarīt Torņakalna kompleksu par vienu vienību, ko iespējams apsaimniekot ar vienu finansējumu.
Torņakalna komunistiskā terora upuru piemiņas vietā līdz šim īstenotas divas no trim sākotnēji iecerētajām kārtām. Otrajā kārtā 2012. gadā skulpturālo ansambli “Putenī”’ papildināja ar kaltiem akmeņiem, kuros iegravēti izsūtījuma vietu nosaukumi. Tāpat tika izvietotas akmens plāksnes, lai varētu pieiet pie pieminekļa un nolikt ziedus, stikla paneļi ar iegravētu informāciju par represijām, veikti apkaimes labiekārtošanas darbi un uzstādīts apgaismojums. Memoriāla trešajā kārtā iecerēts ķerties pie vēsturiskās Torņakalna stacijas, tajā izveidojot tūrisma informācijas punktu un izstāžu zāli.
Ja Okupācijas muzejs vagonu nodos Rīgas domei, tas nonāks Rīgas Pieminekļu aģentūras īpašumā, pievienosies jau esošajam kompleksam un tātad nonāks aģentūras vadītāja Gunta Gailīša pārziņā. “Ir jau norunāts, ka atdosim vagonu ar visu dokumentāciju tieši Gailītim. Viņš jau principā ir uzņēmies atbildību,” tā Strazda. Pats Gailīša kungs šobrīd ir atvaļinājumā.
Līdzšinējās aplēses liecina, ka piemiņas zīmes “1941. gada deportācijas vagons” atjaunošanas izmaksas varētu svārstīties starp 30 līdz 60 tūkstošiem eiro. Līga Strazda norāda, ka tas balstās viedoklī, ko vienā no darba grupas sanāksmēm nosaucis “Rail Baltica” pārstāvis. Maksimālā summa varētu attiekties uz gadījumu, ja noskaidrotos, ka likumdošana vagona atjaunošanas tehniskā projekta izstrādē prasa sertificētu speciālistu attiecīga rakstura vēstures pieminekļa atjaunošanas darbiem. Tas gan vēl jānoskaidro, taču, iespējams, varēs iztikt vienkārši ar galdniecības speciālistu pakalpojumiem un tad tāme būs mazāka. Vagons pats par sevi nav vēstures piemineklis, taču atrodas kultūras pieminekļa – Torņakalna stacijas – aizsardzības zonā.
Okupācijas muzeja pārstāve cer, ka līdz Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai 14. jūnijā jautājumu atrisinās un labas sastrādāšanās gadījumā atjaunošana līdz tam laikam jau būs notikusi vai “vismaz būs kāda skaidrība”. Okupācijas muzeja rīcībā ir vagona tehniskie zīmējumi, ko sagādājuši Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja kolēģi. Līga Strazda uzsver, ka Okupācijas muzejs atsakās no vagona, bet ne no tiesībām arī turpmāk pie tā rīkot piemiņas pasākumus. Līdzīgu gribu pauž arī Rīgas dome, apņemoties “pieņemot dāvinājumu, neierobežot pieminekļa publiskas apskates iespējas, nedāvināt, neatsavināt un neieķīlāt to citām personām, kā arī nodrošināt tā uzraudzību un apkopi”.
Piemineklis “1941. gada deportācijas vagons”
* 1941. gada 14. jūnijā padomju režīma īstenoto deportāciju laikā no Torņakalna stacijas uz izsūtīšanas galamērķiem varmācīgi nosūtīja vairāk nekā 2000 mierīgo iedzīvotāju. Piemineklis “1941. gada deportācijas vagons” uzskatāmi parāda, kādos apstākļos kopumā ap 16 tūkstošiem no Latvijas deportēto toreiz nācās mērot tūkstošiem kilometru līdz izsūtījuma vietai.
* Tā dēvēto “lopu vāģi” pēc Okupācijas muzeja ierosinājuma 90. gadu vidū, izmantojot vēsturiskās fotogrāfijas un no 40. gadiem palikušas oriģinālās metāla konstrukcijas, sadarbībā ar Latvijas Dzelzceļa muzeja speciālistiem izgatavoja VAS “Latvijas dzelzceļš”. 1994. gadā tas objektu nodeva Okupācijas muzejam.
* Pie 19. gadsimta 80. gados celtās Torņakalna stacijas vagons atrodas kopš 1996. gada. Tajā pašā gadā izbūvēja īpašu sliežu ceļu vagonam – piemineklim. Kopš uzstādīšanas brīža vagons kļuvis par vienu no galvenajām izsūtīto piemiņas vietām Rīgā.
