Vāgnera un Kairiša konceptuālais teātris 0
Kopš Riharda Vāgnera divsimtgades svinībām ar tetraloģijas “Nībelungu gredzens” iestudējumu Latvijas Nacionālajā operā pagājuši pieci gadi, un tagad, pēc “Valkīras”, “Zigfrīda” un “Dievu mijkrēšļa”, Latvijas valsts simtgadē jaunu Vāgnera operas uzvedumu atkal inscenējis Viesturs Kairišs.
Šī opera ir “Klīstošais holandietis”, un tie, kas pirmizrādes datumā tomēr nevēlējās palaist garām Ivetas Apkalnas un Berlīnes “Konzerthaus” orķestra uzstāšanos, neko nebija nokavējuši – arī 2018. gada 29. septembrī uz operas skatuves uzstājās vismaz divi lieliski solisti. Tātad – arī šai ziņā Bēthovena “Heroiskajai simfonijai” bija teicams turpinājums. Tāpat skaidrs arī, kādēļ tieši “Klīstošais holandietis”, jo šim Vāgnera opusam Latvijā ir īpaša nozīme. Rīgā tas tika iestudēts jau pāris mēnešu pēc Drēzdenes pirmizrādes, turpretī 1918. – 1919. gada uzvedumi noritēja līdzās Latvijas Nacionālās operas un jaunās neatkarīgās valsts dzimšanai. Un uz jautājumu, vai 2018. gada iestudējums attaisnojis cerības, var dot dažādas atbildes.
Nav noliedzams ieguldītajā darbā sasniegtais profesionalitātes līmenis, taču, ja vēlas sagaidīt mākslinieciski piesātinātas jaunatklāsmes, tad nāksies secināt, ka šeit bija daudz kultūratsauču un jau iepazītu ideju tālāku variāciju. Un arī tīri muzikālais sniegums liecināja, ka Vāgnera darbu lasījumos Latvijas Nacionālā opera atrodas aptuveni turpat, kur ar “Tanheizeru” 2017. gadā un “Nībelungu gredzenu” nedaudz tālākā pagātnē.
Ja šajā operas izrādē koncentrējas uz pašu galveno – vokālajām kvalitātēm, tad jāteic, ka sākums bija izcili labs.
Operas kora vīru grupa uzreiz pievērsa uzmanību ar pilnskanīgu un izkoptu dziedājumu, šādu iespaidu saglabājot visā izrādes gaitā. Bet “Klīstošajā holandietī” korim ir patiesi būtiska nozīme, un šo uzdevumu vērta vēl nopietnāku iestudējuma veidotāju atgriešanās pie Vāgnera oriģinālieceres, divas stundas un divdesmit minūtes garo partitūru iedzīvinot vienā daļā – bez starpbrīžiem, bez atelpas. Tūlīt pēc tam sekoja pirmās taktis Dālanda partijai, un igauņu basu Ainu Angeru nu reiz vērts uz Latviju aicināt vēl un vēl – par to, ka viņš pašlaik atrodas radošo spēju virsotnē, vēstīja kaut vai spēja nepagurt līdz izvērstā uzveduma izskaņai, un solista prasme mērķtiecīgi izmantot katru balss reģistru šeit apvienojās ar tembrālu individualitāti un kolorītu nianšu gammu.
Otra nozīmīga vērtība – Egila Siliņa priekšnesums. Arī šeit nebija jāraizējas par atskaņojuma stabilitāti, pārliecinoši izgaismojās slavenajam basbaritonam piemītošā vokālā toņa un emocionālās attieksmes intensitāte, un titullomas atveidojums līdz ar to uzbūra nepieciešamos kontrastus ar Aina Angera, Korbija Velča un Līnes Karlsonas izzīmētajiem tēliem un raksturiem.
Amerikāņu tenora un zviedru soprāna uzstāšanās Ērika un Zentas lomās saistīja mazāk – te varēja novērtēt rūpīgi sagatavotu priekšnesumu un plūstošas dziedājuma aprises, taču līdz pārsteidzošām interpretācijām šis veikums tomēr nesniedzās. Tieši tāpat sieviešu kora krāšņums un slīpējums atpalika no vīru balsīm, savukārt Mārtiņa Ozoliņa vadītā orķestra spēle otrajā dienā pēc pirmizrādes raksturojama kā pieklājīga, bet ne vairāk – vēlamais temporitms bija, noskaņu maiņas un pretstati – arī, taču ar priekšnesuma saskaņotību un precizitāti dažbrīd gāja visai bēdīgi.
“Klīstošā holandieša” iestudējums ir kārtējais režisora Viestura Kairiša kopdarbs ar saviem uzticamajiem līdzgaitniekiem – scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un horeogrāfi Elīnu Lutci. No šīs komandas ir gaidīts daudz un arī saņemts daudz, tādēļ arī no jaunā uzveduma cerēju gūt to, kas Kairiša un viņa domubiedru teātri veidojis kā būtisku vērtību – iespēju domāt patstāvīgi, režisoram risinot visnopietnākos eksistenciālos un metafiziskos jautājumus. Iedziļinoties tādās mākslas dimensijās, kur racionālais nav atdalāms no emocionālā un kur vairākas fundamentālas patiesības iespējams saprast tikai intuitīvi.
“Klīstošā holandieša” jauniestudējumā daļa no iepriekšpiesauktā tiešām bija, taču kopumā izrāde pārlieku atsauca atmiņā iepriekšējo Kairiša un abu Dzudzilo veikumu, liekot secināt – ahā, šis paņēmiens nāk no “Karaļa Līra” Rīgas Krievu teātrī, ar šo motīvu sabalsojas “Pērs Gints” Nacionālajā teātrī, bet šīs metaforas un vēstījums savukārt sasaucas ar turpat redzētajiem “Uguns un nakts” un “Salomes” uzvedumiem.
Otra problēma – Kairiša konceptuālā pieeja Vāgnera operai ļāva režisora spēles noteikumus atšifrēt ātri vien, un tad kļuva skaidrs, ka nekas cits vairs nesekos un nebūs arī jaunu pavērsienu scenogrāfijā.
Lai gan “Klīstošā holandieša” stāstā ietvertās idejas Kairišam un viņa līdzgaitniekiem izdevās uztvert un atspoguļot tiešām spilgti un konsekventi – domu par atsevišķu cilvēku un visas pasaules nolemtību un nolādētību, ko var salauzt vienīgi brīnums, vienīgi uzupurēšanās; stindzinošu cietuma atmosfēru, noslēgtības izjūtu; laika ritējumu un laika cikliskumu kopsakarā ar telpas parametru spoguļošanos, ar mīta un realitātes dialogu. Citi iestudējuma aspekti tika parādīti viendimensionālāk – piemēram, sadursme ar šīszemes dzīvi un kaislībām Ērika tēlā, vēl citi rakursi, piemēram, mīklainā grūtniecības, gaidību tēma labāk iederējās rakstiskā koncepcijas izklāstā nekā uz skatuves, un tā visa rezultātā radās iespaids, ka iepriekšminētās četras dramatiskā teātra izrādes režisora jaunradē tomēr uzskatāmas par spožākiem un oriģinālākiem sasniegumiem.
Manuprāt, mākslinieciski daudzsološākie būtu divi varianti – vai nu Viestura Kairiša vadībā beidzot uzvest operas “Tristāns un Izolde”, “Parsifāls” un “Nirnbergas meistardziedoņi”, vai arī dot viņam atelpu no Vāgnera un iespēju iestudēt “Jāzepu un viņa brāļus”, “Ilju Muromieti”, “Spēlēju, dancoju” (primāri, protams, Raiņa lugu, bet Imanta Kalniņa opera arī derēs).
Un, visbeidzot, trešais variants: ceru piedzīvot brīnumu, ceru piedzīvot laiku, kad Latvijas Nacionālajā operā atkal strādās Alvis Hermanis, kad viņam pievienosies arī Kirils Serebreņņikovs un Larss fon Trīrs. Un tikpat svarīgi – brīdi, kad Egila Siliņa paaudzei Latvijā beidzot pievienosies tāda paša līmeņa Vāgnera dziedātāji kā dramatiskajā teātrī strādājošie Gundars Grasbergs, Alise Danovska, Artūrs Krūzkops un Agnese Cīrule.
Riharda Vāgnera opera “Klīstošais holandietis”
Lomās – Rihards Mačanovskis (Holandietis), Andris Ludvigs (Ēriks), Krišjānis Norvelis un Romāns Poļisadovs (Dālands). Marijas lomā – Ilona Bagele vai Andžella Goba, Stūrmanis – Mihails Čuļpajevs vai Juris Jope u. c.
Diriģenti Jānis Liepiņš un Normunds Vaicis, scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, kustību māksliniece Elīna Lutce un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Tuvākā izrāde: 24. novembrī.
