Obligātā militārā dienesta vadzis lūzis beidzot arī pie mums? Kāpēc tāds nepieciešams un ko tas dotu 66
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir eksperti un aktīvisti, kas šodien var uzsist sev uz pleca: “Nu, vai es neteicu…” Viņi jau gadiem ir runājuši par nepieciešamību atjaunot Latvijā obligāto militāro dienestu, ko agri vai vēlu tāpat nāksies darīt un lēmumu novilcināšana tikai padarīs šo uzdevumu sarežģītāku.
Protams, ja mums ir vēlēšanās aizstāvēt savu valsti pret agresoru, kura vārds vairs nav pieklājīgi jāaizvieto ar netiešiem mājieniem (kā tas bija pieņemts vēl pirms 15–20 gadiem) – visiem tāpat skaidrs, ka tā ir Krievija. Taču arī tie, kas tāpat gadiem pat diezgan kategoriski stāstījuši, ka obligātais dienests nav vajadzīgs, un pat nedaudz augstprātīgi vīpsnājuši par citām reģiona valstīm, kas to saglabājušas vai atjaunojušas, droši vien teiks, ka viss notiek pēc plāna – agrāk nevajadzēja, tagad gan laiks atjaunot.
Pagaidām gan tas ir tikai Aizsardzības ministrijas ierosinājums, kuru šonedēļ preses konferencē izziņoja ministrs Artis Pabriks. Viņš izvairās izmantot apzīmējumu “obligātais militārais dienests”. Intervijās tiek teikts “vispārējā karaklausība”, kas skan latviskāk. Oficiāli tas pieteikts kā “valsts aizsardzības dienests”.
Droši vien tas ir pamatoti, jo, pirmkārt, noņem to smagumu, kas saistās ar senākām (daļēji no padomju laika mantotām) problēmām, ko savulaik bija iemiesojis obligātais dienests, un, otrkārt, īsti obligāts jau tas pagaidām nebūs, lai gan diezgan plats solis šajā virzienā.
Sākotnēji – no 2023. gada 1. janvāra – dienestam varēs pieteikties brīvprātīgi un būs dažādas alternatīvas. Faktiski šī pieeja ir aizgūta no Lietuvas, kas daļēju obligāto militāro dienestu atjaunoja 2015. gadā, bet šobrīd jau diskutē, vai neiet tālāk un nepadarīt to par tiešām vispārēju.
Tieši Lietuvas apņēmība atjaunot obligāto dienestu, reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā 2014. gadā, tajā laikā raisīja arī plašas diskusijas Latvijā, par ko daudz rakstīja arī “Latvijas Avīze”. Mūsu politiķi un amatpersonas bija diezgan kategoriski savā pārliecībā, ka profesionālais dienests un nesteidzīga zemessardzes attīstība ir labākais iespējamais risinājums.
Brīžiem likās, ka viņi pat būtu gatavi izplūkties ar lietuviešiem un igauņiem, (pēdējie, atšķirībā no Latvijas un Lietuvas no obligātā iesaukuma sistēmas nekad nebija atteikušies), lai pierādītu savu taisnību. “Kam tas būs vajadzīgs, lai mums būtu “gaļa”, kas izgājuši gada apmācību?” 2017. gadā, atbildot “Latvijas Avīzei” par obligātā dienesta atjaunošanu, retoriski jautāja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ainārs Latkovskis (“Vienotība”).
Savukārt tā laika aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS) kādā intervijā vaļsirdīgi atzina: “Mums trūkst infrastruktūras jau mūsu profesionālajam dienestam un obligāto militāro dienestu nemaz nav, kur izvietot.” Tieši lielie tēriņi un cilvēkresursu trūkums bija galvenais arguments pret obligāto militāro dienestu, un šajā ziņā valdīja diezgan liela vienprātība visu valdošo partiju vidū, par “Saskaņu” un citiem līdzīgas ievirzes spēkiem, kas regulāri pieprasīja samazināt budžeta finansējumu aizsardzībai, pat nerunājot.
Jāpiebilst, ka atteikšanās no obligātā dienesta Latvijā notika 2007. gada sākumā, kad aizsardzības ministrs bija tautpartijietis Atis Slakteris, un šajā laikā tam varbūt arī bija atbilstošs politisks fons – vispārējs atslābums un liela pārliecība, ka šajā reģionā nekādi militāri konflikti nav iespējami, jo neviens nav ieinteresēts karot.
Putins pat vēl nebija teicis savu slaveno Minhenes runu (tā izskanēja 2007. gada 12. februārī), bet līdz pirmajai atklātajai Krievijas militārajai agresijai – karam Gruzijā – bija vēl pusotrs gads. Jau pēc 2014. gada atkārtot tos pašus politiskos argumentus, ko 2007. gadā, kļuva nepiedienīgi, tomēr lēmumu pieņēmēji un izpildītāji to uzstājīgi turpināja darīt.
Galvenais iemels, kāpēc tādām valstīm kā Latvija nepieciešama vispārējā karaklausība, ir raksturojams ar vienu vārdu – rezervisti. Mēs nevaram uzturēt milzīgu armiju, taču ir svarīgi, lai būtu pietiekami liels militāri sagatavotu cilvēku skaits, kas zina, ko nozīmē turēt rokās ieroci. Lai gan informācija par šo skaitu ir mainīga, lai saprastu aptuveno atšķirību – Latvijā esot ap 6000 rezervistu (vēl pirms dažiem gadiem figurēja skaitlis 3000), Lietuvā – ap 24 000, bet Igaunijā – 230 000.
Te arī labi redzama atšķirība starp to, vai valstī ir bijis obligātais militārais dienests vai ne. Pat ja iebilst, ka visi šie skaitļi ir tikai “uz papīra” (arī Latvijā pirms dažiem gadiem radās problēmas, kad vajadzēja rezervistus sasaukt uz mācībām), arī tad skaidrs, ka Igaunijas iespējas krīzes situācijā būs plašākas. Savukārt tik liela atšķirība Baltijas valstu vidū var radīt (un iespējams jau radījusi) jautājumus NATO, bet tur tādi stāsti kā Latvijas medijiem – par “lielgabalgaļu” – neies cauri.
Kā iepriekš izteicies viens no ekspertiem, kas vienmēr konsekventi atgādinājis par obligātā militārā dienesta nepieciešamību, bloga “varasbungas” autors Mārtiņš Vērdiņš: “Izvairīties no kaut kāda veida obligātā militārā dienesta var vai nu ļoti turīgas valstis, kā, piemēram, ASV, vai nu ļoti drošas valstis, vai nu tādas valstis, kas ir protektorāti, kas balsta savu drošību uz kādas citas valsts drošības garantijām.” Latvija gan ilgstoši centusies izvairīties, bet nu, šķiet, tas vairs nav iespējams.
