Vācu vēlētājs kļuvis fleksibls, neizlēmīgs un neieinteresēts politikā 0
Paskālam Šulcem ir divdesmit pieci gadi, viņš studē mašīnbūvi, bet naudu iztikai pelna, strādājot par šoferi. 22. septembrī, kad Vācijā notiks parlamenta vēlēšanas, viņš noteikti došoties balsot. Viņaprāt, nepieciešamas pārmaiņas, jo virziens, kādā patlaban dodas Vācija, esot greizs.
“Nodokļu nauda tiek šķiesta pa labi un pa kreisi. Valsts atbalsta bankas, būvē greznas celtnes – dara nesvarīgas lietas, no kurām pilsoņiem nav nekāda labuma.” Tikmēr arvien vairāk pensionāru spiesti vērsties pēc sociālās palīdzības, algu līmenis gadiem ilgi stagnē, bet dzīves dārdzība aug. “Ekonomikā varbūt iet cik necik labi, ja salīdzinām ar pārējo Eiropu. Taču, ja paskatāties, kā Vācijā bija vēl pirms dažiem gadiem, tad skaidrs, ka viss kļūst tikai sliktāk,” spriež P. Šulce.
Pēdējās vēlēšanās pirms četriem gadiem viņš balsojis par Angelas Merkeles Kristīgo demokrātu savienību (CDU). Par ko vēlēs šoreiz, vēl nav izlēmis. Taču ļoti iespējams, ka…atkal par Merkeli. P. Šulce gan neesot sajūsmā par kristīgajiem demokrātiem. “Tomēr lielas izvēles jau nav,” viņš saka. Zaļie viņam šķiet liekulīgi. It kā aizstāv dabu, bet “paši braukā ar milzīgām mašīnām, kas tērē milzumu degvielas”. Vācijas Brīvo demokrātu partija (FDP) neesot slikta: “Viņi vēlas, lai cilvēki vairāk pelnītu.” Tomēr, balsojot par šo politisko spēku, balss tiek izšķiesta, jo partija, visticamāk, neiegūs skaitliski nopietnu pārstāvību parlamentā. Tāpat Bundestāgā diez vai iekļūs jaunā “anti-eiro” partija “Alternatīva Vācijai”, maz cerību ir agrāk par uzlecošo zvaigzni uzskatītajai, bet šobrīd organizatoriskā krīzē ieslīgušajai “Pirātu partijai”. “Blakus CDU apsveru arī iespēju balsot par sociāldemokrātiem,” piebilst P. Šulce.
“Diemžēl problēma ir tā, ka pat tad, ja būtu kāda partija, kas pārstāv visu to, kas man ir svarīgs, tai jebkurā gadījumā, iekļūstot parlamentā, nāksies veidot koalīciju. Tāpat būs arī stipra opozīcija. Tas nozīmē, ka nevienam politiskajam spēkam nebūs iespējas dabūt cauri kādu iniciatīvu tādā formā, kā tas to ir iecerējis.”
Līdzīgi Paskālam Šulcem šobrīd jūtas daudzi Vācijas iedzīvotāji. No vienas puses, valda neapmierinātība ar daudz ko, ko dara pašreizējā valdība. Milzu parādsaistību uzņemšanās, glābjot eiro, arvien dziļākā plaisa starp nabagajiem un bagātajiem, iestrēgusī pāreja uz zaļo enerģiju, kas elektrību Vācijā draud padarīt par visdārgāko Eiropā. No otras puses, ja salīdzina ar Dienvideiropu, Vācijas ekonomikai klājas labi. Bezdarba līmenis ir zemākais kopš Vācijas atkalapvienošanās. Eksports sasniedzis visu laiku augstākos rādītājus. Investori gatavi Vācijai naudu aizdot pat ar negatīvām likmēm. Par šo ekonomisko panākumu simbolu ir kļuvusi Merkele. Ja vēlēšanas notiktu šodien, par viņas pārstāvēto CDU būtu gatavi balsot vairāk nekā 40 procenti vāciešu. Par tuvāko konkurentu SPD balsotu tikai apmēram 25 procenti, par “zaļajiem” – 14 procenti, bet valdības partija FDP ar grūtībām pārvarētu piecu procentu barjeru.
“Merkeles pārliecība – iespējams, ka nekāda”
Iespējamo koalīciju gan ir grūti paredzēt, jo Vācijas elektorāts pēdējos gados “ir kļuvis ļoti fleksibls”, stāsta Oto Sūra politisko zinātņu institūta pētnieks Oskars Nīdermeijers. “Daudz mazāk nekā agrāk vēlētāji saista savu izvēli ar kādu noteiktu partiju. Vairāk nekā agrāk cilvēki reaģē uz kandidātu īstermiņa piedāvājumiem.” Tas nozīmē, ka tas, kas notiks un kādi piedāvājumi parādīsies atlikušajos divos mēnešos līdz vēlēšanām, būs izšķiroši. Arī lēmumu, kuras partijas veidos koalīciju un kuras paliks ārpus valdības, beigu beigās noteiks niecīgi – 1, 2 vai 3 – procenti šurp vai turp. “Manuprāt, mums, visticamāk, beidzot būs plaša koalīcija,” paredz O. Nīdermeijers. Ir visai reāli, ka tās priekšgalā arī uz nākamajiem gadiem varētu nostāties Angela Merkele.
“Viņa ir apbrīnojama sieviete,” par Vācijas kancleri saka žurnāla “Der Spiegel” ārzemju nodaļas vadītājs Gerhards Sperls. “Merkele ir fenomens, kuras noslēpumu žurnālistiem vēl nav izdevies atklāt. Un tikpat labi var būt, ka tur nemaz nav nekāda fenomena…”
Merkele ir veiksmīgi iedzīvojusies “Eiropas glābējas” lomā. Tobrīd, kad viņa to uzņēmās, tas vienkārši bijis nepieciešams, tagad viņa šo lomu spēlē tālāk, skaidro G. Sperls. Pieņemot lēmumus, Merkele allaž rīkojas pragmatiski. Par sev netīkamiem tematiem viņa cenšas klusēt. Viņa vienmēr pārbauda, ko par problēmu, ar kuru viņai darīšana, saka viens otrs, izzina, kāda varētu būt reakcija, un tikai tad rīkojas. “Piemēram, pēc Fukušimas katastrofas viņa pieņēma pilnīgi pretēju lēmumu tam, kādu pati bija pieņēmusi vēl pusgadu pirms tam. Vai tas bija stiprums vai vājums? Abi. Vīrišķīgs stiprums un absurds vājums vienlaikus,” spriež Gerhards Sperls. “Kāda īsti ir viņas politiskā pārliecība, to es nezinu. Es pieļauju, ka varbūt nekāda.” Taču viņa ir apbrīnojami “iekšēji ieturēta”, kas labi iedarbojas uz vēlētājiem. “Viņai nav pastāvīgi jāpierāda, cik jauka viņa ir un ka viņa ir kanclere. Viņa spēj savu personu nolikt malā un caur to tomēr netikt aizmirsta.”
Garlaicīga kampaņa
Taču ne tikai pašas Merkeles politiskā gudrība ir viņas panākumu pamatā – arī apstākļi viņai palīdz. Proti, eiro un parādu krīzes problēmas Vācijā un Eiropā ir kļuvušas tik kompleksas, ka tās izprast ir grūti pat ekonomikas profesoriem, kur nu vēl ierindas vēlētājiem. “Cilvēki saka: “Jā, Vācija šobrīd ir labā situācijā. Merkeles kundze to visu ir super izdarījusi!” Bet vai ir skaidrs, kas ir labi un kas slikti, raugoties ilgtermiņā? Ko mums darīt ar Spāniju, Portugāli, Grieķiju? Vai tas, ko dara Eiropas Centrālā banka, ir pareizā stratēģija?” jautā Vācijas sabiedriskā TV kanāla ARD ziņu redaktors Patriks Uhe. “Nav skaidrs,” viņš pats atbild. Uz šiem jautājumiem nav atbilžu, un partiju kandidāti izvairās par tiem runāt.
Otrkārt, Vācijas sabiedrībā nav nevienas lielas “uzkurinošās tēmas”, par kuru partijām diskutēt. Vēlēšanu kampaņa ir garlaicīga, jo visas partijas “mazliet kaut ko piedāvā”, vērtē P. Uhe.
“Vienīgā partija, kurai ir klasiska programma, ir Kreiso partija. Viņi saka: mēs gribam 75 procentu nodokļus miljonāriem, mēs gribam aizliegt sūtīt vācu armiju ārzemju misijās, mēs gribam minimālo pensiju 1050 eiro apmērā. Viņi visu ko grib, grib, grib, un var jau teikt, ka tās ir utopiskas prasības, tomēr tas viss ir skaidri uzrakstīts.” Par citām partijām esot grūti saprast, ar ko tās atšķiras viena no otras. Tās vienkārši seko Merkeles politikai: “Daži politiskie spēki saka: Vācijā vajag minimālo algu. Merkele arī saka: jā, to vajag gan. Ikviens grib kaut ko darīt vides labā, ikviens vēlas kaut ko mazliet pasākt pret īres cenu celšanos, vēl dažs grib kaut ko izdarīt, lai palīdzētu ilgstošajiem bezdarbniekiem.”
Merkele nesen nākusi klajā ar savu programmu, kas paredz negaidīti lielus tēriņus sociālajām vajadzībām un infrastruktūras projektiem. Bērnu kopšanas pabalstu un pensiju palielināšana, speciāli pabalsti māmiņām, kuru bērni dzimuši pirms 1992. gada, nodokļu samazināšana ģimenēm ar bērniem, izdevumu palielināšana izglītībai un infrastruktūrai. Laikraksta “Handelsblatt” aplēses liecina, ka šo solījumu izpildīšana no valsts budžeta prasītu 28,5 miljardus eiro gadā. CDU konkurenti FDP un SDP nodēvējuši šo programmu par “krāpšanu” un “neizpildāmu”, taču tajā pašā laikā SDP kanclera kandidāts Pērs Šteinbruks apsūdzējis Merkeli arī “ideju zādzībā” – liela daļa solījumu esot aizņemti no sociāldemokrātu programmas.
Nevēlētāju skaits palielinās
Bijušais Vācijas kanc-lers Helmuts Šmits uzskata: neatkarīgi no tā, vai Merkele tiks nomainīta vai ne, pēc vēlēšanām “pārējie eiropieši sagaidīs, ka Vācijai beidzot ir jāmaksā”. “Spāņi, grieķi, franči – visi mūsu Eiropas kaimiņi – uzskata, ka Vācijai ir reāli jāmaksā par eiro krīzi. Un tas arī notiks. Taču vācu tauta tam nav gatava,” spriež Šmits. Tas varētu notikt divās formās – vai nu kā parādu atlaišana, vai reālas nauda pārskaitīšana, balstot eirozonā smagāk cietušās valstis. Tāpat kā vēlētāji, šim pavērsienam nav gatavas ne valdošās, ne opozīcijas partijas, viņš vērtē.
Nedēļas laikraksta “Der Freitag” galvenais redaktors Filips Grasmans gan pieļauj: liela daļa vēlētāju nemaz īsti neizprot, kāda līdz šim bijusi Vācijas loma eiro glābšanā.
Pagaidām Vācija vēl nav izdevusi reālu naudu parādu krīzes risināšanai, bet, gluži otrādi, pelna no tās, saņemot iespaidīgus procentu maksājumus no Grieķijas par garantētajiem kredītiem, kā arī ietaupa uz samazinājušos aizdevumu likmju rēķina. “Taču ikreiz, kad par to uzrakstīsiet avīzē, saņemsiet daudz sašutuma vēstuļu no lasītājiem, kuri teiks, ka tā nav taisnība.”
Pēdējā laika pētījumi gan rāda, ka Vācijas iedzīvotāji paliek arvien mazāk gatavi vispār iestāties par kaut ko noteikti pret vai par. Nesen klajā nākušais Fridriha Eberta fonda pētījums liecina, ka nevienā citā Rietumu demokrātijā, izņemot Portugāli, pēdējos 30 gados nav tik krasi palielinājies nevēlētēju skaits kā Vācijā. Vēl 1983. vēlēšanas ignorēja 11,7 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, bet 2009. gadā – 36,4 procenti. Šajās vēlēšanās tas draud vēl palielināties. “Mēs redzam šo tendenci kā draudu demokrātijai, ja tik liela tautas daļa atturas no vēlēšanām un nevēlas, lai viņiem vispār būtu kāds sakars ar parlamentu un valdības veidošanu,” saka fonda vadītājs Kurts Beks. “Šo parādību mēs vērojam arī preses biznesā. Ja jūs uzliekat uz vāka politisku virsrakstu, tirāža uzreiz kritīsies, jo cilvēki principā arvien mazāk par to interesējas,” teic Filips Grasmans.
