Vācu vecīšus izved uz Austrumeiropu 0
Vēl nesen daudzas Austrumeiropas sievietes varēja atrast darbu Rietumeiropā, tostarp Vācijā, kā veco ļaužu kopējas, bet tagad situācija mainās un pārvietojas nevis aprūpētāji, bet gan aprūpējamie – aizvien vairāk Vācijas sirmgalvju tiek nogādāti Austrumeiropas valstīs, kur uzturēšanās aprūpes namos izmaksā trīsreiz lētāk nekā Vācijā.
Risinājumu meklē aiz robežas
2009. gadā Vācijā bija 2,3 miljoni par sevi parūpēties nespējīgu vecu cilvēku, bet tiek prognozēts, ka 2050. gadā šādu iedzīvotāju būs divreiz vairāk – 4,7 miljoni jeb katrs piecpa-dsmitais vācietis. Beidzamajos gados Vācijā pensijas nav būtiski mainījušās, bet aprūpes namu izmaksas nemitīgi pieaug. Trešās pakāpes aprūpes namos, kuri garantē kopšanu 24 stundas diennaktī, maksa jau ir uzkāpusi vidēji līdz 2900 eiro mēnesī. Un aizvien vairāk gados vecu un nevarīgu vāciešu saņem sociālo pabalstu aprūpes izmaksu segšanai. Pēc vācu laikraksta “Die Welt” rīcībā esošiem datiem, 2010. gadā šādu pabalstu saņēma 411 000 sirmgalvju, un tas ir par 5 procentiem vairāk nekā 2009. gadā.
Teorētiski aprūpes pabalstu var saņemt jebkurš pensionārs, kuram vajadzīga kopšana, bet nav iekrājumu un kura pensija nav tik liela, lai apmaksātu nepieciešamo kopšanu. Praksē ne visi tie, kas varētu saņemt aprūpes pabalstu, to pieprasa – dažiem neļauj lepnums, citiem attiecības ģimenē, jo Vācijas likumi paredz, ka daļa no aprūpes nama izmaksām jāsedz aprūpējamā sirmgalvja bērniem. Lai ietaupītu, vācu ģimenes aizvien biežāk sūta savus vecīšus uz pansionātiem Slovākijā, Čehijā, Polijā vai Ungārijā.
Minētajās valstīs un arī citviet, pat Kanāriju salās un Taizemē, tiek atvērti jauni aprūpes nami, kas tieši paredzēti Rietumeiropas sirmgalvjiem. Nereti šīs iestādes vada paši vācieši. Cenas šeit ir trīsreiz zemākas nekā Vācijā – pilna aprūpe maksā ap 1000 eiro mēnesī.
Vācijā savairojušies arī starpnieki, kas palīdz atrast aprūpes namu aiz robežas, organizējot ģimenēm iepazīšanās vizītes uz piemērotākajām struktūrām pat vairākas reizes mēnesī.
Vācijas slimokase neapmaksā izdevumus, kas radušies, izmantojot citu valstu aprūpes namu pakalpojumus. Daudzas ģimenes ir atradušas veidu, kā šo normu apiet un saņemt no valsts daļu naudas aizrobežu aprūpes nama apmaksai. Viņi apņemas aprūpēt nevarīgo sirmgalvi mājās, par ko saņem no valsts līdz 700 eiro mēnesī, bet pēc tam ievieto večuku Austrumeiropas aprūpes iestādē, no sava maka sedzot vien atlikušo maksas daļu. Vācu laikraksts “Bild” lēš, ka kopumā Vāciju jau atstājuši vismaz 10 000 sirmgalvju.
Nesaprot, kur atrodas
Ludlu ģimene dzīvo Bavārijā, kur ģimenes galvam pieder rotaļlietu veikals, bet uzņēmēja māte jau divus mēnešus atrodas aprūpes namā Slovākijas pilsētiņā Zlatna pie Ostroves netālu no Ungārijas robežas. Pirms tam sirmgalve sešus gadus dzīvoja aprūpes iestādē turpat Bavārijā, taču tā izmaksāja 3100 eiro mēnesī, un ar vecuma plānprātību sirgstošo sievieti tur sazāļoja tā, ka drīz viņa vairs nespēja staigāt un nepazina piederīgos. Tāpēc viņu no aprūpes nama izņēma, un kādu laiku veco sievieti mājās kopa vedekla, taču, sirmgalves vecuma plānprātībai pasliktinoties, vairs nespēja tikt galā ar šo uzdevumu. Un tā Ludlu ģimene izšķīrās par aprūpes namu Slovākijā, kur nupat uzceltā ēkā tiek nodrošināta kvalitatīva kopšana par 1100 eiro mēnesī. 700 no tiem sedz Vācijas pabalsts par nevarīga sirmgalvja aprūpēšanu mājās, atlikušos 400 eiro – sirmgalves pensija.
Ludlas kundze tagad atrodas 700 kilometrus no mājām un piederīgajiem, taču vecuma plānprātības dēļ viņa to neapzinās. Sirmgalves dēls ir ļoti apmierināts ar Slovākijas klimatu un aprūpes nama personāla laipnību un plāno apciemot māti reizi divos trijos mēnešos. Viņš uzskata, ka ar to pietiek, jo mātes slimība ir mainījusi arī viņas laika izjūtu.
Citu ģimeņu stāsti ir vēl dramatiskāki. “Bild” publiskojis 78 gadus vecās Bertas stāstu – viņa iepriekš mitusi aprūpes namā Štutgartē, taču tas maksājis 3000 eiro, no kuriem pusi sedza sirmgalves pensija, otru pusi – meita Karina. Meita vairs nav varējusi atļauties šādus tēriņus un pret mātes gribu nogādājusi viņu aprūpes namā Slovākijas dienvidos, par to maksājot 1035 eiro mēnesī. Berta dzīvo istabiņā kopā ar divām slovāku večiņām, kas viņu nesaprot, un arī personāls, izņemot direktori, vāciski nerunā. Sākumā Berta naktīs kliegusi, bet tagad ir samierinājusies un cenšas sazināties ar žestiem.
