“Vācu sirotāju” prasība, kas Latvijā izraisīja lielu sašutumu 9
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Latvijas prese informēja, ka Ādolfa Hitlera vadītie nacionālsociālisti Vācijas parlamentā – Reihstāgā iesnieguši oficiālu pieprasījumu Vācijas valdībai panākt no Latvijas 1918. gada 29. decembra līguma izpildi.
Minēto līgumu kritiskā brīdī, Stučkas lieliniekiem tuvojoties, savulaik parakstīja Latvijas Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis un Vācijas vēstnieks Augusts Vinnigs. Līgums paredzēja Latvijas pilsonību vācu brīvprātīgajiem, ja tie vismaz četras nedēļas cīnīsies pret lieliniekiem frontē.
Vācu puse uzstāja, ka tas nozīmējis arī zemes piešķiršanu, kaut dokumentā nekā tāda nav. Kā zināms, vēlāk, Neatkarības kara gaitā situācija mainījās un vācu algotņi no sabiedrotajiem kļuva par niknākajiem ienaidniekiem. Ne pilsonību, ne jo vairāk zemi tie nesaņēma.
1930. gada 27. novembra iesniegumā nacisti, kas tobrīd bija tikai frakcija Vācijas parlamentā un nebija vēl nākuši pie varas, politisku apsvērumu dēļ cēla augšā veco strīdu, apgalvojot, ka pret lieliniekiem karojušie algā saņēmuši vien “zaimus un nicināšanu”, kaut bez valstsvāciešu un vācbaltiešu palīdzības, bez “vācu vadoņšķiras” Latvija “nebūtu kļuvusi par brīvu valsti”.
Latvija esot bez atlīdzības atņēmusi vācu īpašumus, tas ir, atsavinājusi muižas, bet tagadējā Vācijas valdība vēl “noslēgusi ar Latviju līgumus, kas nav saskaņojami ar nacionālo godu”. Pieprasījumu parlamentā iesniedza 33 nacistu deputāti Tīringijas zemes iekšlietu ministra Vilhelma Frika vadībā.
Latvijā “vācu sirotāju” prasība izraisīja lielu sašutumu, īpaši sociāldemokrātu rindās, un tika uzskatīta par provokāciju un reizē draudiem Latvijas valstij.
Lieta tomēr noklusa kā Latvijā, tā Vācijā, jo juridiski 1918. gada 29. decembra līgums sen vairs nebija spēkā – to anulēja pēckara laikā slēgtie miera līgumi, tajā skaitā starp Latviju un Vāciju.
