Vācu pensionāri meklē “Dzintara istabu” 3
Trīs vācu dārgumu meklētāji nākuši klajā ar paziņojumu, ka zina, kur nacisti Otrā pasaules kara beigās varētu būt paslēpuši no cara pils Carskoje Selo aizvesto leģendāro “Dzintara istabu,” vēsta Vācijas izdevums “Bild”. Entuziasti bez pēdām pazudušajai “Dzintara istabai” dzen pēdas gadiem un šis nav pirmais gadījums, kad kāds uzstājas ar paziņojumu, ka “no drošiem avotiem” zina tās atrašanās vietu.
Trīs Vācijas pilsoņi – 73 gadus vecais Leonards Blūms, 67 gadus vecais kulturologs Ginters Ekharts un 71 gadu vecais ģeoradaru speciālists Peters Lors uzskata, ka nacistu demontētais zāles interjers ir paslēpts pazemes tuneļu sistēmā zem Hartenšteinas kalnu Prinča alas pie Drēzdenes, Saksijas zemē. “Dzintara istabu” 1716. gadā caram Pēterim I uzdāvināja Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms I kā pateicību par sniegto militāro palīdzību Lielā Ziemeļu kara laikā pret Zviedriju. Vēlāk carienes Elizabetes I Petrovnas laikā interjers tika papildināts un padarīts vēl greznāks arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli vadībā.
Kad ap 1770. gadu zāli Carskoje Selo rezidencē pabeidza, tie bija 55 kvadrātmetri trīs dažādu toņu dzintara mozaīku paneļu ap 6 tonnu kopsvarā, papildināti ar divām tonnām zeltījuma, spoguļiem un vairākiem simtiem svečturu, kurus aizdedzot, tika panākts brīnišķīgs efekts. 18. gadsimtā “Dzintara istaba” tika pieskaitīta izcilākajiem tābrīža mākslas darbiem. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā vācieši to izveda no okupētās PSRS teritorijas un vispirms pārvietoja uz Kēnigsbergas pili Austrumprūsijā (mūsdienu Kaļiņingradā). Sākoties padomju uzbrukumam 1945. gada sākumā “Dzintara istabu” sagatavoja tālākai evakuācijai, taču turpmākais tās liktenis palicis nezināms.
Šobrīd par ticamāko uzskata versiju, ka dārgumi gāja bojā bombardēšanās un pils ugunsgrēkā 1945. gadā, tomēr minētie vācu kungi ir citās domās. Ir ziņas, ka Prinča ala un tuneļi pie tās kara laikā tika izmantoti kā slēptuves. Skenējot kalnus ar ģeoradaru, Peters Lors pēc kādas “drošas norādes” konstatējis zem zemes tukšumu, kas varētu būt pazemes bunkurs. “Paslēptuve atrodas zem dzelzceļa līnijas, kur 1945. gadā apstājās vilciens no Kēnigsbergas,” viņš paziņojis presei. Savukārt Ginters Ekharts norāda, ka izdevies konstatēt metāla trošu pēdas uz apkaimes kokiem, kas tika izmantoti, lai izceltu kastes. Viņš ir pārliecināts, ka Hartenšteinas kalnos slēpjas arī pēdējam Vācijas ķeizaram Vilhelmam II piederējušās bagātības, kas tur nobēdzinātas ap 1918. gadu. Ģeoradars un citi mērījumi uzrādot slepenu tuneļu eksistenci zem Prinča alu sistēmas.
Krievijas eksperti gan šo ziņu uzņēmuši ļoti skeptiski, drīzāk kā kārtējo dārgumu meklētāju mēģinājumu ar skaļiem paziņojumiem iegūt finansējumu savu nodomu īstenošanai. Vēsturnieks Konstantīns Zaļesskis ziņu vietnei RBK izteicies, ka nacistiem Otrā pasaules kara beigās būtu bijis ļoti grūti un darbietilpīgi nogādāt kravu no Kēnigsbergas līdz Saksijai. Daudz vienkāršāk to būtu paslēpt Silēzijā vai Ziemeļvācijā, jo dzintars ir salīdzinoši mazvērtīgas materiāls. Zaļesskis tāpat aizrādījis, ka, pat ja “Dzintara istaba” tiešām paslēpta kādā pamestā šahtā vai tunelī, jāatceras, ka dzintara uzglabāšana prasa noteiktu režīmu. Ja to neievēro, materiāls iet bojā, sairst. Līdz ar to nav ticams, ka “Dzintara istaba”, pat ja to pazemē atrastu, būtu tāda kā 1945. gadā. Turklāt zudušās istabas interjers Carskoje Selo mūsdienās jau izveidots no jauna.
