Vācu pensionāri dodas uz Austrumeiropu 0
Eiropas valstīm jau vairākus gadus nākas saskarties ar izaicinājumu, kas papildu slogu uzliek galvenokārt valstu sociālajām sistēmām, proti, sabiedrības novecošanās. Tā kļuvusi par vienu no lielākajām sociālajām un ekonomiskajām problēmām 21. gadsimta Eiropā, un tās iespaids, paģērējot aizvien lielākus sociālos tēriņus, uz vecā kontinenta valstu labklājības sistēmām kļūst aizvien izteiktāks.
Kaut teju visām Eiropas Savienības valstīm sabiedrības novecošanās un ar to saistītās problēmas rada nopietnas bažas, kā norāda ārvalstu eksperti, īpaši akūta šī problēma ir par Eiropas ekonomisko spēkstaciju dēvētajā Vācijā, kur sarūkošais darbspējīgo iedzīvotāju skaits draud bremzēt ekonomisko attīstību un papildu slogu uzlikt veco ļaužu aprūpes sistēmām. Janvāra vidū britu laikraksta “The Guardian” publikācijas par vācu pensionāriem, kuri pašmāju bēdīgās aprūpes dēļ vecumdienas izvēlas pavadīt Austrumeiropas valstu pansionātos, aizsāka karstas diskusijas, kurās virkne apskatnieku un Vācijas sabiedrisko līderu samilzušajā likstā vainoja valsts valdību, kas, pievērsdamās eirozonas finansēm, aizmirsusi par pašu vāciešu rūpēm.
Valdību vaino pensionāru “eksportēšanā”
Saskaņā ar “Bundesbank” aprēķiniem nākamgad Vācijas ekonomika palielināsies par nieka 0,4 procentiem, turklāt arī turpmākajos gados šis cipars, visticamākais, nepārsniegs viena procenta atzīmi. Tas ir zemākais rādītājs starp visām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstīm. No Vācijas tikai nedaudz atpaliek Japāna, ko arīdzan gadiem ilgi nomāc sabiedrības novecošanās problēma.
“Sabiedrības novecošanās pavisam noteikti atstās negatīvu iespaidu uz ekonomisko izaugsmi, un pagaidām nav izstrādāta skaidra stratēģija, kā šo problēmu atrisināt,” atzinis “ING Group” ekonomists Karstens Bržeskis.
Vācijas politiskie un ekonomiskie apskatnieki te vaino kancleri Angelu Merkeli, kuras prioritāšu sarakstā pārliecinošu pirmo vietu šobrīd ieņem eirozonas finanšu likstas.
Pieaugošais pensionāru īpatsvars prasa pievērst aizvien lielāku uzmanību arī sociālās aprūpes programmām. Vācijas laikraksts “Welt am Sonntag” norāda, ka, paaugstinoties dzīves ilgumam, vienlaikus ik gadu par pieciem procentiem pieaug to vācu pensionāru skaits, kuriem nepieciešama valsts sponsorēta aprūpe, un gadā veco ļaužu aprūpei valsts tērē aptuveni 3,4 miljardus eiro.
Britānijas laikraksts “The Guardian” gan raksta, ka veco ļaužu aprūpes nozare taupības pasākumu dēļ Vācijā nolikta sāņus un aprūpes kvalitāte kļūst aizvien vājāka. Tāpēc, Vācijai nespējot nodrošināt pienācīgas kvalitātes aprūpi par saprātīgām samaksām, aizvien vairāk vācu pensionāru mūža nogalē izvēlas doties uz veco ļaužu pansionātiem Austrumeiropā. Vācijas sabiedriskās organizācijas šādu tendenci skarbi dēvē par “necilvēcīgu deportāciju” vai “pensionāru eksportu”. Sociālpolitisko konsultāciju biroja “Sozialverband Deutschland” pārstāvji sarunā ar britu laikrakstu “The Guardian” atzīmējuši, ka daudzu vāciešu nespēja atļauties dzīvi veco ļaužu aprūpes namos ir skaļš “modinātājzvans”.
“Mēs tik vienkārši nedrīkstam ļaut deportēt cilvēkus, kuri Vāciju padarījuši tādu, kādu to redzam šodien, kuri visu dzīvi cīnījušies. Tas ir necilvēcīgi,” paudusi biroja prezidente Ulrike Mašere.
Statistika liecina, ka 2011. gadā veco ļaužu pansionātos Ungārijā dzīvoja 7146 vācu pensionāri, Čehijā – vairāk nekā trīs tūkstoši, bet Slovākijā viņu skaits pārsniedza sešus simtus. Daudzi pensijas slieksnim pārkāpušie vācieši, kuriem nepieciešama aprūpe, devušies uz pansionātiem arī Grieķijā, Spānijā, Ukrainā, kā arī uz Āzijas valstīm – Taizemi un Filipīnām. Daudzi no tur dzīvojošajiem vācu pensionāriem laikrakstam ”The Guardian” atzina, ka dzimteni pametuši tāpēc, ka viņiem nav bijusi izvēle. Viņi norāda gan uz krietni zemākām izmaksām pansionātos Austrumeiropā, gan, viņuprāt, augstākas kvalitātes aprūpi. Saskaņā ar Vācijas statistikas biroja datiem, šobrīd vairāk nekā 400 tūkstošiem Vācijas veco ļaužu nav pa kabatai dzīvošana aprūpes namos. Turklāt ik gadus šādu cilvēku skaits pieaug par pieciem procentiem. Vācijā dzīvošana veco ļaužu aprūpes namos izmaksā aptuveni trīs tūkstošus eiro mēnesī, kamēr Austrumeiropas valstīs viņiem nākas šķirties no divreiz mazākas summas.
Pensionāri slīgst vientulībā
Līdz ar dzīves ilguma palielināšanos, kā norāda Vācijas sociālās nozares eksperti, vairāk veco ļaužu mūža nogali spiesti pavadīt vientulībā. Žurnāls “Der Spiegel” raksta, ka vairāk nekā divi miljoni vācu pensionāru, kuri ir vecāki par astoņdesmit gadiem, aizvien izolējas no sabiedrības. Saskaņā ar Vācijas Gerontoloģijas centra datiem, 20 procenti vāciešu vecumā pēc 70 gadiem ikdienā sazinās tikai ar vienu vai nevienu cilvēku.
“Tā kā cilvēki mūsdienās kļūst aizvien mobilāki un nedzīvo savā dzimtajā vietā, vecākā paaudze vairs nevar paļauties uz savām atvasēm. Tas nozīmē, ka nākotnē vecajiem ļaudīm aizvien pieaugs risks kļūt vientuļiem,” sarunā ar “Der Spiegel” atzīmēja Gerontoloģijas centra direktors Klemenss Tešs-Rēmers.
Mēģinot risināt šo sociālo problēmu, Vācijas organizācija “Veco ļaužu draugi” vientuļajiem senioriem organizē virkni aktivitāšu – zooloģiskā dārza apmeklējumus, laivu izbraucienus un sarunu klubiņus. Tāpat organizācija piedāvā iespēju zvanīt pa tās karsto telefonu, lai vientuļajiem pensionāriem būtu vismaz iespēja ar kādu aprunāties. “Vecie ļaudis vientulību uzskata par krietni lielāku problēmu nekā finanšu nedienas,” skaidro organizācijas vadītājs Klauss Pavletko. Vienlaikus viņš spiests atzīt, ka Vācijas sabiedrība šai problēmai pievērš visnotaļ mazu uzmanību.
Viedoklis
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš par sabiedrības novecošanos un veco ļaužu aprūpi Latvijā: “Dzīves līmenis un kvalitāte tomēr paaugstinās, veselības aprūpe kļūst efektīvāka un labāka, un līdz ar to sabiedrības novecošanās ir objektīva realitāte, ko ietekmē arī nosacīti zemais dzimstības līmenis. Tāpēc mums jāmēģina harmoniski un sabalansēti ar šo sociālo fenomenu tikt galā.
Jāteic, ka atbildība par sociālajiem pakalpojumiem vecajiem ļaudīm gulstas uz pašvaldību pleciem. Pirmkārt, tā ir aprūpe pansionātos, kas ir izplatītākais sociālo pakalpojumu veids. Tiesa, mūsu valstiski politiskais mērķis ir cilvēkus maksimāli attālināt no ievietošanas šajās ilgstošās aprūpes iestādēs.
Tāpēc ļoti populārs pakalpojums ir arī aprūpe mājās, kas tomēr ir humānāks pakalpojuma veids, jo cilvēks grib dzīvot savā mājā pēc iespējas ilgāk. Pērn Latvijas pašvaldību ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādēs mitinājās 5464 cilvēki, kuru vidējais vecums bija 74 gadi. Vidējās izmaksas mēnesī vienam cilvēkam pērn veidoja 294 latus. Vienlaikus pašvaldības piedāvā arī citus pakalpojumus veco ļaužu aprūpei – tā saucamās drošības pogas, ēdiena piegādi mājās. Pašvaldības organizē arī dienas centrus jeb aktivitāšu centrus. Pērn Eiropas Savienības struktūrfondu programmēšanas periodā mums bija iespēja novirzīt uz pašvaldībām vairāk nekā deviņus miljonus latu. Pašvaldības rakstīja projektus, kuru ietvaros tām bija iespēja iegūt finansējumu aprūpes pakalpojumu attīstīšanai. Tika īstenoti 97 projekti, no kuriem ieguvēji bija vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Protams, tie nebija tikai vecie ļaudis, bet arī cilvēki ar invaliditāti, kā arī dažādas sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas.”
