Vācu mākslas sarežģītā alķīmija 0
“Arsenālā” līdz 21. augustam apskatāma izstāde “Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts”.
Tādas izstādes Latvijā vēl nav bijis – mūsu mākslas mīļotājiem līdz šim vēl nekad nav bijis iespējas tik plaši iepazīties ar Vācijas laikmetīgās mākslas metamorfozēm pēdējā pusgadsimtā. Ļoti iespējams, ka daudziem izstāžu zāles “Arsenāls” apmeklētājiem pirmā tikšanās ar šo daudzveidīgo, brīžiem emocionāli krāšņo, intelektuāli piesātināto, ļoti romantisko un spēcīgi nacionāli iekrāsoto mākslu atstās viegli mulsinošu iespaidu. Tomēr ir vērts pacensties pārvarēt neveiklu neizpratni, redzot pirmajā brīdī svešu vizuālo valodu, jo, kā zināms, jaunās valodas un formas meklējumi nenozīmē atteikšanos no mākslas darba satura.
Ņemot vērā Latvijas teritorijas vēsturisko kontekstu, mēs viegli varētu nosaukt vācu māksliniekus par “gara radiniekiem” un uzskatīt šo izstādes nosaukumu par draudzīgu sveicienu vai komplimentu no viņu puses. Diemžēl 20. gadsimta reālijas pārāk stipri nošķīra Vācijas un Latvijas mākslas attīstības procesus, lai atstātu iemeslu runāt par jebkādu radniecību. Izstādes kurators, pasaulē pazīstamais mākslas zinātnieks Marks Gisborns, izstādes nosaukumu aizguvis no Johana Volfganga fon Gētes darba “Gara radinieki” (vāc. val. “Die Wahlverwandschaften”, 1809). Romāna nosaukums apspēlēja līdzību starp ķīmisko elementu saderību un cilvēciskām attiecībām. Šo metaforu kurators piedāvā kā kopsaucēju vācu laikmetīgajai mākslai, kura neveido kopējo nacionālo stilu kā agrāk, bet sastāv no bezgalīga daudzuma ceļu vai “radniecības saišu”.
Atsakoties no hronoloģiska pārskata un secīga vēstījuma, jo tāda pieeja ar ierobežotu darbu skaitu, pēc kuratora domām, nevar atklāt Vācijas laikmetīgās mākslas parādību dziļumu, izstāde tiek nosacīti sadalīta četrās daļās, neiezīmējot robežas, un brīžiem ļaujot pašam skatītājam sistematizēt izstādītos darbus. Laiks, kā zināms, izvēlas savus varoņus, katrā mākslinieku paaudzē atzīmējot dažus vārdus, kuri paliks mākslas vēsturē. Šādu vārdu Vācijas mākslā, protams, ir krietni vairāk par tiem piecdesmit autoriem, kas sagrupēti “Arsenālā”, lai rādītu alķīmisku vizuālo struktūru, tomēr arī šis “gara radinieku” skaits pietiekami pārliecinoši parāda būtiskākos pagrieziena punktus Vācijas pēckara mākslā.
Varbūt viens no lielākajiem izstādes trūkumiem ir tas, ka ekspozīcijas hronoloģiski agrīnākie darbi pieder tikai pie 20. gs. 60. gadu beigām. Tas nozīmē, ka skatītājam pašam jāmēģina saprast iepriekšējo melanholisko pēckara periodu, kad vācu mākslinieki metušies pretī abstraktajai mākslai, it kā mēģinot izkaut sevī jebkādu “radniecību” ar figuratīvo glezniecību, kuru tik ļoti diskriminēja nesenās vēstures notikumi. Jāsaka, ka turpmāk māksla kļūs par vienu no iedarbīgākajiem veidiem, kas vācu tautai palīdzēs pārvarēt nacionālsociālistisko pagātni. Vācijas pēckara mākslas vēsture, protams, nevar iztikt bez Jozefa Boisa, visslavenākā vācu mākslinieka 20. gadsimta otrajā pusē. Izstādē viņš parādīts tikai ar dažiem zīmējumiem, kuros varam atrast ne tikai slaveno filcu un, kas svarīgi, – arī iespēju atcerēties Fluxus kustību (Viena no ievērojamākajām 20. gs. avangarda mākslas kustībām. – Red.), kuras darbībā Boisam bija liela nozīme, bet paralēli arī ieraudzīt “gara radnieciskās saites”, kas ieaudušas Boisa idejas jauno paaudžu mākslā. Ļoti būtiski, ka izstādē savā starpā sajaukti dažādi mākslas veidi: glezniecība ar tās tehnisko daudzveidību, grafika, tēlniecība, instalācijas, video un fotogrāfija, īpaši izceļot Diseldorfas fotogrāfijas skolu, kuras audzēknis un uz šo brīdi arī visdārgākās fotogrāfijas autors Andreass Gurskis (“Reins II” pārdota “Christie’s” 2011. gadā par 4,4 miljoniem ASV dolāru) pārstāvēts ar vairākiem darbiem. 70. gadi ekspozīcijā pārstāvēti ar “jauno mežoņu” (Neue Wilde) kustību, kas centās no jauna atdzīvināt glezniecības ekspresijas intensitāti. Ekspresivitāte, līdzīgi kā mūzika, ir svarīga vācu kultūrvēstures sastāvdaļa, un tā ļoti pamatīgi cauraudusi vizuālo mākslu – to var redzēt arī šajā izstādē. Ekspresīvs ir ne tikai “mežonis” Georgs Bazelics, kura darbi burtiski stāv kājām gaisā, bet arī “kapitālistiskie reālisti” Zigmārs Polke, kurš popārtiskā manierē “sašuj” savus darbus no dažādiem vizuāliem citātiem, un Gerhards Rihters, kas savā polifoniskajā gleznieciskajā valodā mainās no figurālisma līdz abstrakcijai.
Lai gan trīs iepriekš minētie mākslinieki savu radošo darbību uzsāka austrumos pirms Berlīnes mūra izveides, Austrumvāciju izstādē lielākoties pārstāv Vācijas atkalapvienošanas perioda mākslinieki, uzsverot Leipcigas Mākslas akadēmijas būtisko lomu. Līdz ar to Vācijas Demokrātiskās Republikas figurālā reālisma tradīcija, kas pastāvēja paralēli Rietumu konceptuālo ideju maiņai, izstādē pavisam tiek ignorēta, padarot priekšstatu par Vācijas mākslu pēdējā pusgadsimtā mazliet vienpusīgu. Bet laikam tā ir kopēja mākslas vēstures problēma valstīs, kas pārdzīvoja totalitārus režīmus. Nevar teikt, ka arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gadsimta otrās puses ekspozīcija dod izsmeļošu vīziju par šī perioda mākslas dzīves procesiem. Tomēr svarīgi, ka mēs arī šobrīd cenšamies saprast, kas ir mūsu mākslinieku gara radinieki.
