Vācu kolonisti Rīgā sala. Kas atklājies Miesnieku ielas nama arheoloģiskajā izpētē? 1
Paralēli būvniecības un renovācijas darbiem veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Vecrīgā, Miesnieku ielā 6, nama pagrabā atklājušās 13. gadsimta Rīgas senās apbūves fragmenti.
Arheologs Mārtiņš Lūsēns, kurš izrakumus veic kopā ar savu kolēģi Uldi Kalēju, norāda, ka līdz šim konstatētas trīs tā saukto statņu māju paliekas, kā arī ēkām piegulošās, 13. gadsimtam raksturīgās plēstu dēļu vai apaļkoka klāstu ieliņas.
Vēsturnieku zināšanas par šo senās Rīgas daļu ir trūcīgas, un agrāk tika uzskatīts, ka tagadējās Miesnieku ielas apkaimē viduslaikos vispār nekādas pastāvīgas apbūves nav bijis – vien “saimnieciskā zona” ar kokmateriālu un malkas laukumiem. “Nezinu, kāpēc, bet viduslaiku rakstiskie avoti par šādām ēkām neko nemin.
Apbūve bijusi secīga. Pat 15. gadsimtā te atradusies mūra māja, gan ar pavisam citu konfigurāciju nekā iepriekšējām un tagadējai,” teic Lūsēns. Mūsdienās redzamais Miesnieku ielas 6. nams, pēc viņa teiktā, faktiski “salipināts” no trim dažādos laikos būvētiem korpusiem, no kuriem vecākais attiecas uz 17., bet jaunākais – uz 19. gadsimtu.
Ēka ilgāku laiku atradusies avārijas stāvoklī, saplaisājušām, sašķeltām sienām. Tagad tur iecerēta ekskluzīva 15 numuriņu viesnīca. Arheoloģiskā izpēte pagraba daļā notiek ļoti pakāpeniski, pa sektoram, reizē ar pamatu stiprināšanu. Pretējā gadījumā nams “nonāktu mums uz galvas”.
Iepriekšējās desmitgadēs Vecrīgā izdarītie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmās dzīvojamās mājas, kuras 13. gadsimtā Rīgā sāka būvēt vācu ieceļotāji, bijušas statņu ēkas un šāda apbūve minētajā gadsimtā dominējusi. Uz zemes liktā baļķī vai brusā iekaltās ligzdās vertikāli ik pēc diviem trim metriem lika koka statņus, bet attālumus starp tiem aizpildīja ar pamatu baļķa gropēs vertikāli liktiem dēļiem vai apaļkokiem.
Arheologs un senās Rīgas pētnieks Andris Caune savos darbos norāda, ka statņu ēkām bijis vienāds plānojums – pret ielu vērstajā daļā plaša priekštelpa ar pavardu centrā un klona grīdu, bet aiz lielās telpas, pagalma pusē, vairākas mazas neapkurinātas istabas ar dēļu grīdu. Ēkas varēja būt līdz 12×15 metru lielas.
Tur statņiem izmantoja ozolu, bet 13. gadsimta Rīgā – skujkokus, kas bija vieglāk pieejami. Jumta segums – ar māliem noziesti salmi. Šādām būvēm varēja būt atsevišķas piebūves mājlopiem. Statņu ēkas bijušas brīvstāvošas un nesaskārās ar kaimiņu māju. Starp namiem atstāja vietas 1–2 m platām ieliņām.
Mājas diezgan droši nevarēja būt īpaši siltas, ja vien dēļu sienu vēl kā īpaši nesiltināja. Arī akadēmiķis A. Caune atzīmējis, ka vācu ieceļotāju 13. gadsimtā būvētās ēkas bija krietni mazāk piemērotas vietējiem apstākļiem, nekā Rīgas apkaimes lībiešu celtās guļbaļķu mājas.
Vienu pēc otra atsedzot dažādos apbūves slāņus Miesnieku ielā 6, arheologi noskaidrojuši, ka pirmās, kā jau minēts, būvētas koka statņu mājas.
Taču 1293. gada Rīgu piemeklēja liels ugunsgrēks un pilsētas rāte izdeva noteikumus, ka turpmāk pilsētas sienās ceļamas tikai mūra celtnes, kamēr statņu ēkas pieļaujamas vien kā izņēmums. Attiecīgi redzams, ka 14. gadsimtā būvnieki uz veco koka celtņu pamata baļķiem, nedaudz paplašinot pamata laukumu, slējuši jau ķieģeļu būves.
Apbūve veidota uz apbūves, bet, laikam ritot, plānojums mainījies. Ielas likvidēja un veidoja jaunas. 14. gadsimta Miesnieku ielas 6. ēka atradusies krietni atstatāk no ielas nekā tagadējā.
Mārtiņš Lūsēns atzīmē, ka 21. gadsimta sākumā arheoloģiskie izrakumi veikti arī blakus ēkas Miesnieku ielā 4 pagalmā. Arī tur toreiz atrastas statņu māju un koka ieliņu klāsta paliekas, kas datētas ar 13. gadsimta vidu. Tas liek domāt, ka arī nule kā atsegtās ir no tā paša laika.
Senlietu ziņā atradumu ir maz – 13. gadsimta keramikas lauskas, apdedzināta māla spēļu bumba, ādas apavu fragmenti. Atrasts arī labi saglabājies 18. gadsimta koka ūdensvada posms. Izrakumi Miesnieku ielā 6 turpināsies atbilstoši mājas pārbūves gaitai.