Reimersa mājas pagrabos 19
Nākamo vācu drošības policijas namu, sarunvalodā sauktu par “Reimersa ielas māju” (jāatgādina, ka mūsdienās adrese Reimersa iela 1 ir dota viesnīcai “Radisson Blu Rīdzene”), vispirms par savējo bija nolūkojuši jau PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) ļaudis. Kā stāsta Neiburgs, šķiet, jau pirmajā padomju okupācijas gadā tur sākusies pārbūve, ierīkojot bijušajā Latvijas Zemkopības ministrijā aresta un pratināšanas telpas. Čekisti te īsti nepaspēja iedzīvoties, jo galvenokārt strādāja Stabu ielas Stūra mājā, taču, pateicoties viņu iestrādēm, vāciešiem nenācās grūti visu piemērot savām vajadzībām.
Okupētajā Rīgā uz ielu pārdēvēšanu nacisti izrādījās pat naskāki nekā padzītā padomju vara.
Reimersa iela jau 1941. gada augustā kļuva par “Moltkestraße” jeb Moltkes ielu, bet Raiņa bulvāris – par “Alfred Rosenberg Ring” jeb Alfrēda Rozenberga gatvi. Tā laika centrālajā preses izdevumā “Tēvija” 1941. gada 2. decembrī lasām, ka Moltkes ielā 1 “tūlīt” vajadzīga kalpone, laba vācu valodas pratēja. Tika solīts “labs atalgojums”. Savukārt vācvalodīgajā “Deutsche Zeitung im Ostland” vēl agrāk bija ievietots sludinājums par fotogrāfa meklēšanu minētajā adresē. Interesanti, ka fotogrāfs tika meklēts arī 1942. gada maijā. Nav grūti iedomāties, kādi bija šī fotomeistara darba pienākumi.
Reimersa ielas pagrabos uz izmeklēšanas laiku turēja ne vienu vien latviešu nacionālās pagrīdes dalībnieku. Kinorežisors Vilis Lapenieks atmiņās “Jaunajā Gaitā” 1973. gadā rakstīja: “Krievu laikā biju jau iepazinies ar čeku. Tagad nācās iepazīties ar otru tādu pašu iestādi – SD un gestapo. Vācieši savu drošības dienestu iekārtoja pašā pilsētas centrā Raiņa bulvāra un Reimersa ielas stūrī un, protams, izbūvēja pēc tiem pašiem principiem kā čeku – ar pagrabiem, apcietināto kamerām un visām citām ierīcēm, kas jau tādai civilizētai iestādei piederas. Pēkšņi arī mani izaicināja uz šo slaveno iestādi. Jāpieteicas bija pie izmeklētāja Langes. Reimersa ielā bija divi Langes – Lielais Lange un Mazais. Tā viņus saukāja kā ieņemamo amatu, tā arī augumu dēļ. Lielais Lange bija Rīgas SD komandieris, bet Mazais – drošības policijas izmeklētājs.”
Brīvvalsts laika Latvijas armijas virsleitnants, pretestības kustības “Virsnieku apvienība” dalībnieks, pēc tam leģiona virsnieks Ēriks Pārups pie pratinātājiem Reimersa ielā 1941. gada decembrī pavadīja desmit dienas. Arī viņš šo vietu nosaucis par vācu “čeku”. “Ievēroju, ka SD ēkas − bijušās Zemkopības ministrijas − ieeja ir ierīkota ar dzelzstieņu durvīm, ko operēja un apsargāja latviešu sardze. Bija jau pievakare. Mani uzveda 4. stāvā kādā telpā, kur civīlists nodeva ziņojumu kādam SD uniformā tērptam kapteinim, kas likās ļoti aizņemts, lāpot savu saplīsušo cigāru. Viņš laizīja, lipināja un spaidīja tā, klusi lamādamies, bet, nevarēdams to salabot, dusmās iesvieda papīrkurvī un izskrēja no telpas, uzsaukdams civīlistam: “Morgen!” Tā mana pratināšana šinī dienā nenotika un bruņotais sargs mani noveda ēkas pagrabā. Brīvības laikā pagrabā bija iekārtota ministrijas darbinieku virtuve un ēdamtelpas, bet tagad tā bija pārvērsta par SD sardzes telpu ar arestēto cellēm. Sargi bija latvieši − latviešu policijas uniformās; ļoti rupji un runāja ar arestētiem tikai lamu vārdiem, sevišķi ar ievērojamākas sabiedrības locekļiem,” minēts “Jaunajā Gaitā” 1986. gada februārī publicētajās virsnieka atmiņās. Pārups liecinājis, ka arestētos no Reimersa ielas sūtījuši daļu uz Centrālcietumu, daļu uz Salaspils nometni vai Biķernieku mežu nošaušanai. Konkrēti viņš pratināts desmit dienas, pēc tam nosūtīts uz Centrālcietumu, bet vēl trīs reizes vests atpakaļ uz Reimersa ielu pratināšanai.
