“Man nav mašīnas un nav jāmaksā par siltumu.” Ciemos Vācijas zaļākajā pilsētā 0
“Man nav mašīnas, un man nav jāmaksā par siltumu. Esmu laimīga, ka šeit dzīvoju,” lepni apliecina Francijā dzimusī Astrīda Meiere. Viņa franču valodā uzrakstījusi grāmatu “Zaļā pilsēta Freiburga” par pilsētu, kurā tagad īrē dzīvokli un visur spēj pārvietoties ar velosipēdu vai tramvaju.
No vienas pilsētas gala līdz otram krustām iet ātrgaitas veloceliņi, kuriem it visur galvenais ceļš – ne luksoforu, ne šķērsojošo autoceļu, ne gājēju. Tā, piemēram, 6,7 km garo ceļu no Caitfortailas līdz Georgenai ar riteni var izbraukt 20 minūtēs, bet ar auto – pusstundā.
Tramvajs iet pa zaļu pļavu – zālīte paaugusies un no malas sliedes nevar redzēt. Pilsētas attīstības stratēģijā ierakstīts, ka neviens mājoklis nebūs tālāk par 400 metriem no tramvaja pieturas, un tas tūlīt ar jauno līniju pabeigšanu tiks sasniegts. “Kam man mašīna!?” nosaka Astrīda. Pati viņa izveidojusi ilgtspējas izglītības aģentūru “Freiburg Future Lab”, kas iebraucējus iepazīstina ar freiburgiešu zaļo pieeju.
Zaļais kvartāls
Pilsētā ir divi gatavi ekoloģiskie dzīvojamie rajoni, tiek būvēts trešais, plānots ceturtais. Staigāju pa Vobanas namu kvartālu, kas uzbūvēts bijušo Francijas karavīru baraku vietā. Tajā dzīvo ap 5500 iedzīvotāju. Māju gali atduras pret ielu, pa kuru kursē tramvaji un kuras mala ir tuvākā vieta, kur apturēt automašīnu. Krāsainas mājas trīs četru, paretam piecu stāvu augstumā, uzbūvētas cieši, bet tādā attālumā, lai katras mājas priekšā iespīdētu saule. Māju priekšā ir dobes. Vobanas iedzīvotāji ļauj dabai izplesties – pāraugt, izspraukties caur šķirbām akmens celiņos, augt podos uz balkoniem, vīties gar sienām.
Automašīnu mājas priekšā nav kur nolikt. Mašīnas turēšana skaitās slikts vecmodīgs stils. Katru gadu mājsaimniecībām jāparak-sta deklarācija, ka viņiem nav automašīnas. Ja ir… Tā kā katram dzīvoklim, pēc Vācijas likumiem, pienākas autostāvvieta (bet nav noteikts, kur tieši un cik tuvu mājai), tad viņiem piespiedu kārtā jānopērk vieta daudzstāvu autostāvvietā pilsētas nomalē par 17 500 eiro un vēl katru mēnesi jāmaksā uzturēšanas maksa. Bet tie, kuriem mašīnas nav, apvienojušies biedrībā, kuras biedru autostāvvietu “domājamās daļas” ir parkā, kurā var pastaigāties vai izveidot augsto dobi dārzeņiem. Ja nu vajag kaut kur izbraukt – šīm vajadzībām ir koplietošanas automašīnas.
Virs 0 nekurina
Ārā daži grādi plusā. Istabā termometrs rāda +24 0C, kaut gan netiek kurināts. Uz jumta saules bateriju paneļi. “Līdz 0 grādiem mājas netiek kurinātas, bet, ja temperatūra nokrītas krietni zem nulles, tad gan jāpiekurina ar gāzi,” atzīst Astrīda, kura pati dzīvo Rīzelefeldes kvartālā. Tajā dzīvo 11 tūkstoši. Katrs zina, cik siltuma patērē un cik saražo. Vidēji tipiska māja Vācijā patērē vidēji 220 KWh gadā par kvadrātmetra apkuri, bet šai kvartālā – 15 KWh. Jārēķina līdzi – ja gribas iegādāties pasīvo māju, tā ir par 10% dārgāka celtniecībā, bet to ir lētāk uzturēt – tā samazina enerģijas zudumus par 90%.
Ar likumu noteikts, ka jaunās mājas nedrīkst patērēt vairāk par 75 KWh/m2 enerģijas gadā, bet Freiburgā pieņemtais vietējais nolikums pieprasa nepārsniegt 65 Kwh/m2 energopatēriņu, pasīvajām mājām – 15 KWh/m2.
Liekas neiespējami bez apkures uzturēt tik siltu istabu. Vispirms to nodrošina 40 cm siltinājums (Latvijā, mājas siltinot, sienām parasti liek 10 cm biezu kārtu). Otrkārt, ventilācija, apmainot gaisu, siltumu atstāj mājas iekšpusē – darbojas rekuperācija. Treškārt, istabu piesilda virtuves plīts, apgaismojums un dzīvokļa iemītnieki. Mājas iedzīvotāji zina, ka katrs no viņiem saražo 100 vatu enerģijas, bet suns – vēl 20 vatus. Pasīvās mājas dzīvokli varētu apkurināt ar 30 svecēm.
Dārgāk uzbūvēt, lētāk apdzīvot
Mājokļu krīzē šai apvidū cenas piecu gadu laikā cēlās par 87%, gandrīz tikpat daudz kā Berlīnē – tas bija Vācijas rekords. Bet centrtiece uz Freiburgu atšķirībā no galvaspilsētas nav lielpilsētas labumu dēļ, bet tāpēc, ka arvien vairāk ģimeņu izvēlas dzīvot zaļi. Protams, arī darba vietām jābūt. Kopš 2009. gada cilvēki pārvācas uz šejieni vairāk, mājokļi ir dārgāki nekā citās pilsētās, un arī īres maksa ir augstāka, jo ēkas ir ļoti energoefektīvas. Energoefektivitātes programma skārusi visu pilsētu ar tās 220 tūkstošiem iedzīvotāju, taču zaļās paraugsaliņas ir četri dzīvojamo namu rajoni.
Mājas pieder gan individuāli, gan attīstītājiem un apsaimniekotājiem, tās var celt gan būvētāju grupas, gan kooperatīvi un ir arī pašvaldībai piederošās sociālās mājas. Attīstītājiem nav ļauts būvēt vairāk par 40 dzīvokļiem, izņemot kooperatīvus.
Zemes cena ir 670 EUR/m2, bet to nepārdod, jo zeme pieder pilsētai. Visu zemes nomas naudu pašvaldība iegulda atpakaļ pilsētas energoefektivitātes programmās. Uzbūvētās apdzīvojamās platības pārdod par 2700 EUR/m2. Savukārt īre ir starp 11 un 13 eiro par kvadrātmetru mēnesī, bet tāda tā ir šais jaunajos energoefektīvajos kvartālos, kas būvēti pēc pasīvās ēkas prasībām – Freiburgā vidēji īre ir ap 8 eiro par kvadrātmetru. Jo energoefektīvāka ēka, jo augstāka īres cena. Taču īri nevar prasīt augstāku nekā mājokļa kvalitāte. Ja īres maksa ir par vairāk nekā 10 procentiem augstāka nekā citiem attiecīgā tipa dzīvokļiem, īrnieks var tiesā no izīrētāja attiesāt pārmaksāto daļu.
Zaļais industriālais parks
Zaļā pieeja būtu tikai butaforija, ja to attiecinātu tikai uz dzīvojamiem kvartāliem, bet rūpnīcas turpat blakus vecākajā un lielākajā industriālajā parkā piesārņotu gaisu kā agrāk. Pirms trim gadiem uzņēmēji apvienoja spēkus, lai to arī padarītu energoefektīvāku.
Viens no pasaulē lielākajiem zāļu ražotājiem “Pfizer GmbH” Freiburgas rūpnīcā nodarbina tūkstoti strādnieku un ir gatavs atvienoties no pilsētas energotīkla. Tā izmanto siltumsūkņa cilpas 130 m dziļumā rūpnīcas priekšā, saules baterijas uz ražotnes jumta, siltumu atgūšanas tehnoloģijas. Zāļu ražošanai nepieciešamo jaudu rūpnīca iegūst no Eiropā lielākā koka granulu tvaika boi-lera. Taču galvenais ir nevis spēt enerģiju saražot pašiem, bet novērst izmešus atmosfērā. Jau tagad rūpnīca, pateicoties saules enerģijai, ietaupa 36 t CO2 gadā, 552 t – pateicoties ventilācijas sistēmai, 162 t – pateicoties pārejai uz LED apgaismojumu. Visu nepieciešamo enerģiju saražojot pašā uzņēmumā, “Pfizer” apņēmies kļūt par 0 emisiju rūpnīcu, atklāj Mihaels Manfreds Bekers, “Pfizer GmbH” mašīnbūves un projektu direktors.
Freiburga par Vācijas zaļāko pilsētu nav kļuvusi dažu gadu laikā pēc Vācijas atteikšanās no kodolenerģijas. Kopš pilsētas enerģētikas koncepcijas izstrādes 1986. gadā šis ir bijis ilgstošs iedzīvotāju pārliecināšanas un dārgs uzņēmēju investīciju ceļš. Tikai tagad, kad toreizējie Freiburgas skolēni izauguši, jaunās ģimenes zaļo dzīvesveidu pieņem kā labāko izvēli nākotnei.
