Vācijas uzlecošā zvaigzne – Zaļo partija 0
Angelas Merkeles ēras beigas ir kļuvušas acīmredzamas vārda tiešajā nozīmē – tās jau pāris nedēļas ieraugāmas pirmsvēlēšanu plakātos Vācijas ielās. Gandrīz vesela paaudze bija izaugusi, viņas seju redzot Kristīgo demokrātu savienības (CDU) un Kristīgi sociālās savienības (CSU) reklāmās pirms katrām vēlēšanām. Nu šis laiks beidzies. Reklāmās Vācijas kancleres attēlus vairs neatrast. Viņa atteikusies arī no piedalīšanās priekšvēlēšanu pasākumos, šo pienākumu uzticot savai pēctecei Annegretai Krampai-Karrenbauerei. Savukārt priekšvēlēšanu diskusijās Vācijas kristīgo bloka vārdā uzstājas tā “špicenkandidāts”, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts Manfrēds Vēbers.
Var izšķirt valdības nākotni
Robežšķirtne, kas parādīs, kad Merkele varētu pilnībā noiet no politiskās skatuves, varētu būt tieši Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti.
Šīs vēlēšanas būs pirmais federālā mēroga sabiedrības noskaņojuma mērījums kopš 2017. gada Bundestāga vēlēšanām. Visticamāk, tajās smagus zaudējumus cietīs Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, kurai jaunākajās aptaujās tiek prognozēti 15 līdz 18 procenti balsu. Tas ir ievērojams kritums, salīdzinot ar 2014. gadā gūtajiem 27 procentiem, kad sociāldemokrātu kandidāts bija patlaban politiskajā aizmirstībā iegājušais Martins Šulcs. Tagad partija par galveno kandidātu izraudzījusies pašreizējo tieslietu ministri Katarīnu Bārliju. Tomēr viņai kampaņā pagaidām nav izdevies panākt būtisku atbalsta kāpumu.
Vācijas sociāldemokrāti jau ilgstoši atrodas eksistenciālā krīzē. Un, ja rezultāti patiesi izrādīsies tik graujoši, nav izslēgts, ka partija var pieņemt spontānu lēmumu pamest Lielo koalīciju. Kritiski noskaņoti partijas atzari uz to aicina jau sen, jo izstāšanās no valdības varētu būt vienīgā iespēja saasināt partijas profilu un saglabāt izredzes gūt kaut cik nopietnus rezultātus nākamajās Bundestāga vēlēšanās.
Tādā gadījumā samazināsies arī Annegretas Krampas-Karrenbaueres izredzes nomainīt Angelu Merkeli kancleres amatā bez ārkārtas vēlēšanu rīkošanas vai jaunas koalīcijas izveides. Tāpat Krampa-Karrenbauere, kurai šīs būs pirmās vēlēšanas partijas vadītājas amatā, nonāks nepatīkamā situācijā, ja lielus zaudējumus piedzīvos kristīgie demokrāti. Šobrīd gan partijai tiek prognozēti 27–35 procenti balsu, tātad apmēram tikpat vai pat vairāk nekā Bundestāga vēlēšanās. Tādēļ tiklab iespējams, ka lemšana par koalīcijas likteni vēl tiks uz kādu laiku atlikta – līdz landtāgu vēlēšanām, kas šoruden notiks vairākās Vācijas austrumu pavalstīs.
Eiropa – būtiska, Eiropas Parlaments – ne sevišķi
Tikmēr no vēlētāju viedokļa Eiroparlamenta vēlēšanas tradicionāli nav īpaši būtisks notikums.
Vēlētāju aktivitāte Vācijā gan ir samērā augsta uz citu Eiropas valstu fona – 2014. gada vēlēšanās tā sasniedza 48%, un tādējādi pirmo reizi kopš 1979. gada pat iezīmējās neliela aktivitātes palielināšanās. Tā lielā mērā tiek nodrošināta, Eiroparlamenta vēlēšanu datumam daudzviet pieskaņojot arī pašvaldību vēlēšanas.
To, ka Vācijai Eiropa ir svarīga, sabiedriskās aptaujās atzīst vairākums iedzīvotāju. Vācija turklāt ir valsts, kurā pienākums rūpēties par vienotas Eiropas veidošanu kopš deviņdesmito gadu sākuma nostiprināts pat valsts Satversmē.
Taču līdz šim samērā zemu tikusi vērtēta EP kā institūcijas nozīme, līdz ar to arī Eiroparlamenta vēlēšanas allaž uzskatītas par “blakus vēlēšanām”, pēc nozīmes nesvarīgākām par nacionālajām un pat par pašvaldību vēlēšanām. “Cilvēkiem ilgu laiku nav bijis skaidrs, kas tajās īsti tiek izlemts,” saka laikraksta “TAZ” galvenais redaktors Georgs Lēvišs. “Kā reiz teicis nesen aizsaulē aizgājušais bijušais Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels, Eiropa cieš pati no saviem panākumiem. Vismaz attiecībā uz Vāciju tas ir diezgan patiesi. Lietas, kuras Eiropa atnesusi un sasniegusi, tiek uzskatītas par pašsaprotamām: labklājība, miers, arī brīvā pārvietošanās.”
Tādēļ no sairuma procesiem, kas šobrīd aizsākušies Eiropā, tā savā ziņā varētu būt arī ieguvēja, pieļauj Lēvišs: “Ja zem jautājuma zīmes tiek nolikti tādi sasniegumi kā brīvā pārvietošanās, atvērtās robežas un ja pat miers vairs arī nav gluži pašsaprotams, Lielbritānija stājas ārā no Eiropas Savienības, Ungārijā un Polijā valda ļoti autoritāras valdības, varbūt tas viss mobilizēs cilvēkus.”
Eiropas Parlaments – izšķiršanās priekšā
Ne tikai vēlētāji Eiropas vēlēšanas vērtējuši samērā zemu – arī partijas pret tām bieži attiekušās līdzīgi. Eiropas vēlēšanu kampaņās tās mēdz ieguldīt pat divreiz mazāk līdzekļu nekā nacionālajās vēlēšanās, programmas ir nekonkrētas, liela daļa kandidātu plašākai publikai nepazīstami cilvēki.
“Agrāk Vācijā bija tāds teiciens: ja tev ir opis, sūti viņu uz Eiropu,” stāsta G. Lēvišs. “Tas nozīmē: ja vajag atbrīvoties no kāda politiķa parlamentā vai valdībā, tad vislabāk viņu ielikt par Eiropas Parlamenta deputātu, un tad viņš ir, tā teikt, izraidīts.” Pašu politiķu vidū tikt ievēlētam Bundestāgā vai strādāt valdībā allaž nozīmējis baudīt augstāku statusu nekā strādāt Briselē.
Tomēr šobrīd, uzskata G. Lēvišs, situācija mainās. Pats EP, viņaprāt, ir nonācis dilemmas priekšā: “Vai tam vajadzētu pastiprināt savu ietekmi? Pavājināt? Vai turpināt stagnēt? Stagnēt – tas vienkārši tālāk tā vairs neiet. Atliek: pastiprināšana vai pavājināšana. Vairāk Eiroparlamenta vai mazāk. Tas ir jautājums, kad šobrīd Eiropā jāizlemj.”
Viņa ieskatā, partijas Eiropas vēlēšanas pakāpeniski uztver arvien nopietnāk: “Tās vairs nevar tik vienkārši atļauties neveiksmes Eiropas mērogā, kā tas bija agrāk, arī tāpēc, ka tās atstāj ietekmi federālās politikas līmenī. Ja kāda partija Eiropas vēlēšanās cieš sakāvi, tad tā tiek nolasīta arī kā iekšpolitiska neveiksme. Tāpēc vismaz lielās partijas – CDU/CSU, SPD – šoreiz ir izvirzījušas diezgan nopietnus galvenos kandidātus.”
It sevišķi, viņš paredz, par diezgan lielu pirmsvēlēšanu izrādi parūpēsies Manfrēds Vēbers: “Viņš centīsies sevi pasniegt kā nedaudz liberālāku zvaigzni. Viņš ir jauns, godkārīgs, Eiropas līmenī ārkārtīgi pieredzējis politiķis, Eiropas Parlamenta lielākās frakcijas – Eiropas Tautas partijas grupas – vadītājs, kuram vienlaikus ir arī visai labas pozīcijas pašam savā partijā.”
Nepazīstamais Vēbers
Tiesa gan, pagaidām tas Vēberam vēl nav izdevies. Plašākai publikai viņš ir nepazīstams politiķis. Vēl pirms dažiem mēnešiem pat Vēbera mājvietā Bavārijā viņa vārds bija zināms vien pusei iedzīvotāju. Citu partiju galvenajiem kandidātiem gan atpazīstamība ir vēl zemāka. Sabiedrisko pētījumu uzņēmuma “YouGov” vienu mēnesi pirms EP vēlēšanām veiktā aptauja liecina: 45 procenti vāciešu nezina nevienu no lielāko deviņu partiju galvenajiem kandidātiem.
Cik daudz iedzīvotāju Vēberu pazīst Vācijas austrumos, Saksijas pavalstī? “Maz. Saksijā gan Vēberu pazīst vairāk nekā Hamburgā, jo mēs vienkārši atrodamies tuvāk Bavārijai. Taču ir tiesa, ka sabiedrības vairākums viņu nezina,” tā atzīst Saksijas parlamenta prezidents, Kristīgo demokrātu savienības politiķis Matiass Rēslers. “Strādājam pie tā, lai atpazīstamību paaugstinātu. Esmu gan reālistisks: tas var izdoties vien vāciski runājošajās valstīs, varbūt arī Austrijā.” Diemžēl, viņš vērtē, lielākajā daļā Eiropas valstu priekšplānā šajās vēlēšanās izvirzīsies nacionālās, ne Eiropas tēmas un politiķi.
Savukārt Austrumvācija ir īpaša ar to, ka tur sevišķi lielu atbalstu cer gūt labējie populisti, partija “Alternatīva Vācijai” (“AfD”), kura līdz ar līdzīgas ievirzes partijām no Dānijas, Somijas, Francijas, Slovākijas un Igaunijas būs viena no Itālijas iekšlietu ministra Mateo Salvīni veidotās eiroskeptiķu un galēji labējo alianses dalībniecēm.
“AfD” jau šobrīd atrodas Eiroparlamentā. 2014. gadā tā ieguva 7% balsu un septiņas deputātu vietas, tad sāka radikalizēties un sašķelties, līdz vienīgais “AfD” pārstāvis Eiroparlamentā palika Jorgs Moitens. Šoreiz “AfD” tiek prognozēts vairāk: no 8% līdz pat 16% balsu. Ar to vienkārši ir jārēķinās, ka “AfD” ir uz palikšanu, saka M. Rēslers. “Tas tā ir visur Eiropā. Arī Baltijā ir labēji populistiskās partijas. Un tās turpinās būt pastāvīga Eiropas partiju ainavas sastāvdaļa. Patīk mums tas vai ne.”
Zaļo uzvaras gājiens
Taču paši galvenie ieguvēji šajās Eiroparlamenta vēlēšanās Vācijā solās būt Zaļo partija. Zaļo uzvaras gājiens aizsākās pērn Bavārijas vēlēšanās. Tolaik, cenšoties atņemt balsis “AfD”, Kristīgi sociālās savienības vadītājs, Vācijas iekšlietu un dzimtenes lietu ministrs Horsts Zēhofers bija izvēlējies atdarināt “AfD” aso, pret patvēruma meklētājiem vērsto retoriku. Tā izrādījās neveiksmīga stratēģija, jo nevis kāpināja Zēhofera partijas atbalstu, bet polarizēja vēlētājus. “AfD” atbalstītāji lielākoties palika uzticīgi savai partijai, bet tie, kam Kristīgi sociālās savienības populistiskais tonis nebija pieņemams, meklēja alternatīvu – un atrada to Zaļo partijā.
Tagad zaļie federālajā līmenī jau sasnieguši 17–20 procentu atbalstu, kļūstot par otru populārāko politisko spēku Vācijā, tūlīt aiz sociāldemokrātiem. “Manuprāt, tas izskaidrojams ar to, ka cilvēki mūs redz kā pretpolu labējiem populistiem. Mums ir sava nostāja, mēs cīnāmies pret rasismu, ksenofobiju, pret naidu, kas vērsts pret patvēruma meklētājiem,” tā spriež zaļo eirokandidāte Anna Kavacīni.
Otrkārt, partijai esot jāpateicas arī pagājušā gada ārkārtīgi karstajai vasarai: “Tā bija viskarstākā, kāda jelkad pieredzēta. Tas arī daudzus cilvēkus ir ierosinājis pievērst uzmanību klimata pārmaiņām un pamanīt: tās nav nekādas muļķības, par kurām iestājas zaļie. Tās ir gluži reālas lietas.”
Nākamais svarīgais datums Vācijas Eiroparlamenta priekšvēlēšanu cīņās būs 7. maijs – tad televīzijas diskusijā Ķelnē tiksies konservatīvo kandidāts Manfrēds Vēbers un sociāldemokrātu “špicenkandidāts” Franss Timmermanss.
