Vācijas pensionāriem vajag savu «katlu» 0
Nav tāda vecuma, kad būtu par vēlu apgūt ko jaunu, uzskata MANFREDS TESINS. Pēdējā jaunā lieta, ko viņš uzsācis savos 72 gados, ir franču valodas kursi. Vienkārši tāpēc, “lai galva neierūs”. Vēl pirms dažiem gadiem M. Tesins, pēc profesijas apdrošināšanas aģents, nespēdams pensijas gadus vadīt dīkā mierā, izšķīrās izmēģināt roku pilnīgi jaunā nozarē – iesaistīties politikā.
Patlaban viņš vada Pensionāru partijas Berlīnes atzaru, kurā ir ap 2000 biedru. Lai kuplinātu atbalstītāju skaitu, tā cenšas sadarboties ar lielākiem politikas spēlētājiem. Piemēram, startējot Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes parlamenta vēlēšanās, Pensionāru partija sadarbojas ar Vācijā arvien populārāko Pirātu partiju. “Tajā pārsvarā ir ļoti jauni un moderni cilvēki, tomēr mūsu mērķos ir daudz kopīga,” viņš skaidro. “Piemēram, būtiska Pensionāru partijas programmas sadaļa veltīta izglītībai un jauniešiem. Tieši no viņiem atkarīga šodienas un nākotnes pensionāru dzīve.”
Par jaunāko paaudzi viņš rūpējas arī citā veidā – jau 10 gadu pats no savas pensijas ik mēnesi veic nelielas papildu iemaksas sava dēla vecuma apdrošināšanā. “Dēlu pagaidām neinteresē vecumdienu nodrošināšana, tad nu cenšos vismaz daļu šo rūpju uzņemties viņa vietā,” paskaidro M. Tesins.
– Vai ticat, ka laikā, kad jūsu dēls sasniegs jūsu vecumu, viņš saņems pieklājīgu pensiju?
M. Tesins: – Noteikti ne. Jau šodienas pensionāriem dzīve kļūst arvien grūtāka. Pensijas arvien retāk tiek paaugstinātas, turklāt paaugstinājumi nesedz dzīves dārdzības pieaugumu. Cilvēkiem, kuri pensionējušies pirms 15 – 20 gadiem, pensijas gan vēl ir diezgan labas. Arī es nevaru sūdzēties. Esmu daudz strādājis, labi pelnījis un saņemu pietiekami. Taču, piemēram, manas sievas pensija ir tikai 450 eiro mēnesī… Ja nebūtu manis, viņa nespētu ar to izdzīvot. Mana sieva arī ir ilgus gadus strādājusi, bet viņas alga nekad nav bijusi liela.
Darba samaksa sievietēm Vācijā joprojām ir zemāka nekā vīriešiem, lai gan pamazām atalgojuma līmeņi izlīdzinās. Turklāt Vācijā nav minimālās pensijas, kāda ir noteikta citās valstīs, piemēram, Šveicē. Mūsu partijas mērķis – ieviest to arī Vācijā. Minimālajai pensijai vajadzētu būt vismaz 1000 eiro mēnesī.
– Vācijas pensionāri, kuru pensijas ir zemākas par “nabadzības slieksni” jeb 742 eiro mēnesī, var pretendēt uz valsts sociālo palīdzību īres, apkures un veselības apdrošināšanas izdevumu segšanai un piemaksu naudā. Vai šis atbalsts jau nav sava veida “minimālā pensija”?
– Lūgt sociālo palīdzību nav nekas patīkams. Tā ir ļoti nelāga sajūta, ja tev jāiet un jālūdz palīdzība, jo vairs nespēj iegādāties pirmās nepieciešamības preces, lai gan visu mūžu esi strādājis. Un pat ar to normāla dzīve nav iedomājama – sanāk tikai minimālām eksistenciālām vajadzībām. Par teātra vai koncerta apmeklējumu reizi pa reizei jāaizmirst.
– Minimālās pensijas ieviešanai būtu nepieciešama papildu nauda budžetā. Kur jūs gribat to ņemt?
– Ja visa nauda, kas pensiju kasēs ienāk no strādājošo maksātajām pensiju apdrošināšanas iemaksām, tiktu novirzīta tieši pensijām, nevis dažādiem blakus mērķiem, ar to vien pietiktu, lai tās varētu palielināt. Ir aprēķini, ka kopš 1957. gada citiem maksājumiem no pensiju apdrošināšanas kases Vācijā kopā aizplūdis ap 800 miljardiem eiro! Jā, valsts no pamatbudžeta arī piešķir piemaksas pensiju kasei, taču šos līdzekļus nevar samērot ar tiem, kas no pensiju kases aizplūduši.
– Uz kurieni aizplūduši?
– No vecuma apdrošināšanas kases politiķi tos ieskaitījuši valsts kopējā budžetā. Kādām tieši vajadzībām tā tālāk izmantota, nav iespējams precīzi noteikt. Turklāt tas vēl joprojām turpinās. Lai samazinātu valsts parāda pieaugumu, nākamgad plānots samazināt valsts budžeta izdevumus, tostarp vienu miljardu eiro noņemot arī pensijām un novirzot pamatbudžeta vajadzībām. Bet kāpēc tieši pensijām? Patlaban ekonomika attīstās, pensiju kasēm klājas ļoti labi, ienākumi aug un no šīs naudas varētu mazliet paaugstināt pensijas. (Pēc Vācijas finanšu ministrijas ziņām, par vienu miljardu eiro tiek samazināti nevis pašas pensiju sistēmas līdzekļi, bet gan piemaksa tai no valsts pamatbudžeta.) Tāpat no pensiju kases tiek maksātas arī pensijas, piemēram, Krievijas vāciešiem. Ir nepareizi ņemt šo naudu no pensiju apdrošināšanas “katla”. Jo tie cilvēki, kuri šīs speciālās pensijas saņem, nav tajā veikuši iemaksas. Šai vajadzībai jāatrod kāds cits “katls”.
Vācijā ir apmēram 20 miljoni pensionāru – tā ir milzīga masa, gandrīz viena trešdaļa balsstiesīgo. Ja tik liela sabiedrības daļa apvienotu spēkus, būtu iespējams daudz ko panākt. Diemžēl pēdējos 20 gadus tikpat kā nekas nenotiek. Problēma ir tā, ka pensionārus aizstāvošās organizācijas ir pārāk sadrumstalotas, bet lielās partijas daudz par maz aizstāv pensionāru intereses.
Topot vecākiem, arī paši ļaudis kļūst pārāk toleranti.
– Pēc Vācijas prezidenta Kristiana Vulfa atkāpšanās uzvirmoja diskusija par taisnīgumu pensiju sistēmā. Bijušajiem prezidentiem pensija ir 199 000 eiro gadā, vēl daudz lielākas ir TOP vadītāju pensijas privātuzņēmumos. Piemēram, koncerna “Daimler” šefs Dīters Cetše savos pensijas gados kopā saņems gandrīz 30 miljonus eiro jeb 120 000 eiro mēnesī. Arī Latvijā ir līdzīga diskusija – vai vajadzētu pieļaut, ka cilvēki, kas labi pelnījuši, vecumdienās no valsts saņem atpakaļ daudz vairāk nekā savā mūžā iemaksājuši sociālajā budžetā?
– Tā ir pilnīga netaisnība. Ņemsim, piemēram, ārstu, kurš visu mūžu strādājis slimnīcā. Tikpat daudz stundu, cik TOP menedžeris, varbūt pat vairāk, bieži arī naktīs, ieguldot atbildīgajā darbā visus savus spēkus. Vai tiešām TOP menedžera darbs ir tik nesalīdzināmi vērtīgāks par ārsta darbu? Protams, pensijai ir jābūt salāgotai ar atalgojumu un, ja kāds pelnījis vairāk, viņam arī vecumdienās pienākas lielāka pensija. Taču ne jau 30 miljoni, tās ir nesamērojamas attiecības!
– Vai, jūsuprāt, jāturpina pensijas vecuma celšana?
– Domāju, ka pacelt pensijas vecumu līdz 67 gadiem ir pareizs solis. Sabiedrība noveco, turklāt cilvēki mūsdienās spēj strādāt daudz ilgāk nekā pirms dažiem desmitiem gadu. Vienlaikus nedrīkst atļaut pārlieku lielu individuālo brīvību lēmumu pieņemšanā par nodrošināšanos vecumdienām, jo jauni cilvēki pret to attiecas vieglprātīgi. Viens mans labs draugs ir aktieris, tikpat vecs kā es. Viņš ir spiests turpināt strādāšanu, jo nav veicis pietiekamas iemaksas pensiju apdrošināšanā. Viņš piedalās teātra izrādēs, piestrādā televīzijā un dara citus darbus. Labi, ka viņš to var darīt arī savos 72 gados. Taču ne visās profesijās tas ir iespējams. Cilvēks, kurš strādājis kādu vienkāršu fizisku darbu, šādā situācijā nonāktu uz ielas. Tāpēc, ja ļaus tikai katram pašam rūpēties par pensiju, tas nefunkcionēs. Vajadzīgi kādi papildu drošības mehānismi un minimālā pensija būtu vispiemērotākais.
