Veiko Spolītis: Vācijas konservbundžas pasperšanai līdzīgā drošības politika? 1
Veiko Spolītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vācijas (VFR) septembra Bundestāga vēlēšanas bija prognozējamas, un uzvarētāji šobrīd cenšas izveidot valdošo koalīciju.
Pirmsvēlēšanu diskusijās četru lielāko partiju (Kristīgie demokrāti (CDU), Sociāldemokrāti (SPD), Zaļie un Brīvie demokrāti (FDP)) pārstāvji drošības un ārpolitiku gandrīz neskāra. Debates koncentrējās uz iekšpolitiku, zaļo transformāciju un daļēji uz Eiropas politiku. Ņemot vērā VFR tautsaimniecības un politikas smagsvara lomu, dažāda kalibra Eiropas partneri aicinājuši Vāciju uzņemties līdera lomu Eiropas Savienības vērtību aizstāvībai.
Tomēr, neskatoties uz daudzkārtējiem aicinājumiem, izdevīga tirdzniecības politika ar dažāda līmeņa diktatūrām ņem virsroku pār Berlīnes solījumiem aizstāvēt mūsu kopīgo brīvību, sociālo taisnīgumu un cilvēktiesības. Vācijas verdziskā vēlme izdabāt Kremlim, neskatoties uz Centrāleiropas valstu atgādinājumiem, palikusi nemainīga.
Kamēr Višegradas un Baltijas valstis ir baudījušas Eiropas kontinentā valdošās brīvības un pašas nodrošinājušās pret revizionistisko Krievijas režīmu, kopš VFR apvienošanas Vācijas politiskās elites ir ierāvušās sevī un vēlas līdzīgi Šveicei saglabāt nemainīgu drošības politiku Eiropas vidienē, bet ar ASV kodolvairoga palīdzību.
Pirmsvēlēšanu debatēs Merkeles ārpolitikas padomnieka Kristofa Hoisgena intervija atklāj, ka ārpolitikā VFR vadās reālpolitikas apsvērumos, kur katra valsts (arī Eiropā) pati cīnās par savu izdzīvošanu, tajā pašā laikā paziņojumu līmenī liekot uzsvaru daudzpusīgajai diplomātijai un starptautiskajām tiesībām ANO un EDSO līmenī.
Mūs Baltijas valstīs interesē VFR militārās spējas un iesaiste Eiropas drošības veidošanā. Ņemot vērā Pirmā un Otrā pasaules kara šausmas, VFR līdz Kosovas karam 1999. gadā nebija nosūtījusi Bundesvēra kareivjus militārās misijās ārpus VFR. Šobrīd Bundesvērs ir piedalījies Kosovas, Afganistānas misijās, aktīvi piedalās ANO miera uzturēšanas programmās, un, visbeidzot, Bundesvērs līdzīgi Kanādai Latvijā ir vadošā kaujas grupas valsts Lietuvā.
Vācija pakāpeniski atgriežas Eiropas kolektīvās drošības nodrošināšanā arī ar dzīvo spēku. VFR aizsardzības izdevumi joprojām atpaliek no NATO 2% no IKP izdevumu mērķa (2021. g. 1,53%), ko Merkele solīja sasniegt 2030. gadā. Divi jautājumi – cik spējīga VFR ir aizstāvēt pati sevi, jo karaspēka un rezervju skaitā vācu armija atpaliek no Somijas, un ko mēs no Vācijas varam sagaidīt kolektīvās aizsardzības jomā Eiropas kontinentā?
Vācijas spējas aizstāvēt sevi satrauc Eiropas partnerus, un Bundestāga vēlēšanu rezultāts parāda, ka iespējamā “luksofora” koalīcija noteikti neliks uzsvaru uz Bundesvēra finansēšanu, jo tikai CDU solīja šo izdevumu palielinājumu. Salīdzinot skaitļus ar Somiju, neaizmirsīsim, ka somiem atšķirībā no VFR ir obligātais karadienests. Šis ir iekšpolitisks jautājums, un Zaļie, arī SPD, priekšvēlēšanu cīņā 2% no IKP nenosauca par sasniedzamu mērķi.
Daudz svarīgāki ir kolektīvās drošības politikas apsvērumi NATO līmenī. VFR šobrīd veidotajai valdošajai (SPD, Zaļie, FDP) koalīcijai patīk runāt par Eiropas armiju, un zīmīgi, ka tieši FDP un Zaļie vēlētāji pārstāv tieši jaunāko jeb t. s. Erasmus paaudzi, kuri kategoriski iebilst pret izdevumu palielināšanu aizsardzībai. Skaidrs, ka Eiropas armija ir pat vidējā termiņā nesasniedzams mērķis.
Tā vietā VFR medijos notiek debates ne tikai ar Eiropas partneriem par Ukrainas un ES austrumu robežas aizsardzību, bet arī par kodollīgumu ar ASV. 2024. g. beidzas līgums par NATO kolektīvo kodollietussargu Vācijā. ASV ir aicinājušas Vāciju nomainīt novecojušās un kodolieročus transportēt spējīgās “Tornado” lidmašīnas.
Ar kodolenerģiju saistītie jautājumi VFR ir nepopulāri, Vācijas politiķi izvairās no atklātām sarunām, šādi apdraudot sevi un Eiropas kolektīvo drošību.
Vairums apskatnieku secina, ka Vācijas ārējā un drošības politika pamatojas koalīcijas līgumā, un, ņemot vērā partiju paziņojumus, jāsecina, ka izšķirošas izmaiņas ārējā un drošības politikā nav gaidāmas.
