Vācijas ekskanclers možumu uztur ar jaunu mīlu 0
No pelnu trauka Vācijas ekskanclers Helmuts Šmits nešķiras ne brīdi. Viņš izkūpina līdz pat divām cigarešu paciņām dienā un dara to jau kopš agras jaunības. Teju bez apstājas viņš smēķē arī savā līdz šim jaunākajā intervijā – Vācijas sabiedriskā TV kanāla “ARD” studijā.
Mazliet sēcošā elpa, dzirdes aparāts un ratiņkrēsls, kuru H. Šmits sāpju dēļ spiests lietot pēdējos gados, ir gandrīz vienīgās ārējās pazīmes, kas atgādina, ka šā vīra gadu skaits jau pietuvojies gadsimta robežai – šogad Šmits svinēs savu 94. jubileju. Viņš jau pirms vairāk nekā desmit gadiem pārcietis infarktu un sirds operāciju, tomēr savus paradumus tādēļ nemaina. Ar ārsta atļauju viņš smēķēja pat slimnīcas palātā pērn, kad turp tika nogādāts, lai ārstētu kāju vēnu trombozi.
H. Šmits ir vecākais dzīvais Vācijas kanclers (kanclera amatā aizvadīja astoņus gadus, no 1974. līdz 1982. gadam, bet pirms tam bija finanšu un aizsardzības ministrs) un uz savas ādas piedzīvojis Vācijas vēstures griežus vesela gadsimta garumā. Dienējis nacistu armijā, nonācis kara cietumā, bet pēc kara beigām iesaistījies Vācijas sociāldemokrātiskajā partijā, pakāpeniski kāpdams pa politiskās karjeras kāpnēm. Lai gan aktīvajā politikā viņš jau sen nedarbojas, savā partijā viņš joprojām bauda autoritāti. Tās retās reizes, kad viņš uzstājas ar runām kongresos, auditorija viņā klausās ar aizturētu elpu, kāri tverot katru viņa izteikto frāzi. Pēdējoreiz viņš partijas biedrus uzrunāja pērnruden, brīdinādams par bīstamību, ko var radīt Vācijas svarīguma pieaugums Eiropas pārvaldībā. Pārlieku aktīva vadošās lomas uzņemšanās var izraisīt citu valstu naidīgumu pret Vāciju, tā novedot to izolācijā.
Arī uz desmitiem televīzijā uzdoto jautājumu par visdažādākajām tēmām – par Eiropas nākotni, par parādu krīzi, par alternatīvo enerģiju, par Vācijas ārpolitiku – viņš atbild tik kodolīgi un pārliecinoši, ka šķiet: ja vien vajadzētu, viņš spētu vadīt Vācijas valsti arī savā pašreizējā vecumā. Viņa brīdinājums arī šoreiz skan līdzīgi:
“Par vāciešiem ir iespaids, it kā viņi būtu rīcībspējīgi. Patiesībā divdesmitā gadsimta vēsture viņiem ir sasējusi rokas. Aušvice, sešu miljonu ebreju slepkavības un Hitlera pasaules karš Eiropas tautu zemapziņā ir iegūlies tik smagi, ka Vācijas vadības uzņemšanās [Eiropā] ir neiedomājama.” Un cik ilgi tas tā būs? “Pajautājiet man to vēlreiz pēc 50 gadiem,” atsmēja Šmits.
Ekskanclera skatiens domīgi aizslīd tālumā un atbildes kļūst izvairīgas, kad sarunas vadītāja Sandra Maišbergere viņu sāk izprašņāt par personīgo dzīvi: par ekspolitiķa vientulību pēc sievas aiziešanas mūžībā un jauno draudzeni. Tieši šā temata dēļ veckanclera attēli nesen rotāja gandrīz visu Vācijas bulvārlaikrakstu vākus. “Helmutam jauna mīla!” tā virsrakstos ziņoja laikraksti. H. Šmits nesen atzinās, ka divus gadus pēc viņa sievas Hannelores Šmitas nāves (abi laulātie kopā nodzīvoja gandrīz 70 gadu) vairs nav viens. Par viņa jauno dzīvesbiedri kļuvusi 78 gadus vecā Ruta Loa, bijusī sekretāre un ģimenes draudzene. Arī viņa ir kaislīga smēķētāja, “bet nesmēķē tik daudz kā es”, atzina Šmits. Viņi esot pazīstami jau 55 gadus. “Tas attīstījās pašsaprotami. Mēs jau gadu desmitiem ilgi bijām viens pie otra pieraduši.” Precēties gan viņi negrasās un arī kopā nedzīvo. “Tas lietas pārāk sarežģītu.”
Kā pieļauj vācu vecuma pētnieks Ekharts Hammers, tieši jaunā mīlestība veckancleram liek izskatīties tik jaunam un dzīvelīgam. Attiecības, ķermenisks un dvēselisks tuvums vecumā ir ārkārtīgi svarīgi, jo sociālā miršana sākas jau ilgu laiku pirms fiziskās nāves, uzsver E. Hammers. Fakts, ka Šmits ar savu sievu bijis kopā gandrīz septiņdesmit gadu, nestāv ceļā jaunām attiecībām. Ar sievu viņš dalījis savu dzīvi un dibinājis ģimeni – to vairs nevar atkārtot, taču “ar jauno partneri viņu vieno citas kopējas lietas, tēmas un profesionāli jautājumi”.
