Vācijai laiks pie psihologa. Saruna ar vācu politiķi Hansu Olafu Henkelu 6
“Angelas Merkeles politika imigrācijas jautājumā ir liekulīga izrādīšanās, par ko jāmaksā vienkāršajiem vāciešiem un pārējiem eiropiešiem,” uzskata vācu politiķis un publicists HANS OLAFS HENKELS. Lielāko daļu sava mūža 1940. gadā dzimušais Henkels ir pavadījis vadošos amatos “IBM” un citos lielos uzņēmumos, vadījis arī darba devēju un zinātnieku organizācijas. Pašlaik viņš ir viens no Vācijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, kur pārstāv eiroskeptiķu spārnu. EP viņš tika ievēlēts no partijas “Alternatīva Vācijai” (“AV”). Pirms gada varu šajā partijā pārņēma uzņēmējas Fraukes Petrī vadītais labējais spārns un partija, kas līdz tam lielākoties nodarbojās ar eirozonas kritiku un tamlīdzīgiem ekonomiskiem jautājumiem, arvien vairāk sāka likt uzsvaru uz protestiem pret imigrāciju un islamizāciju. Reaģējot uz šo kursa maiņu, “AV” pameta virkne biedru (tostarp arī H. O. Henkels), kuri vainoja jauno partijas vadību ksenofobiskas un prokremliskas politikas īstenošanā. Viņi izveidojuši jaunu politisko spēku “Progresa un atjaunošanas alianse” (Allianz für Fortschritt und Aufbruch) jeb “ALFA”, kurš gan arī ir skeptisks pret Vācijas un Eiropas īstenoto migrācijas politiku. Ar H. O. Henkelu tiekos Strasbūrā īsu brīdi pēc tam, kad EP vairākums pieņēmis rezolūciju par obligātām bēgļu uzņemšanas kvotām.
– Nupat Eiroparlamentā pieņemtais dokuments “Visaptverošai pieejai migrācijas problēmām” Latvijā tiek uzņemts ar bažām un vairākums mūsu eiroparlamentāriešu balsoja pret to. Kāds ir jūsu viedoklis par šo rezolūciju?
– Es arī balsoju pret to, jo rezolūcijā nav atrodams nekāds risinājums. Ir pilnīgi normāli un saprotami, ka Latvijas sabiedrība pret obligātām kvotām un uzspiešanu izturas rezervēti. Iespējams, tas ir tādēļ, ka līdz šim neesat saskārušies ar musulmaņiem. Arī pie mums lielākās bažas ir Austrumvācijā, kur musulmaņu ir vismazāk. Cilvēki baidās no svešā un nepazīstamā. Un pretēji – jo vairāk kādā apgabalā ir musulmaņu, jo mazākas ir bailes.
Neskatoties uz to, es uzskatu, ka Vācijas imigrācijas politika ir pilnīgi nepareiza! Mēs atvērām vārtus uz Eiropu un ielūdzām bēgļus, bet tagad, kad viņi ieradušies, mēs sakām citām dalībvalstīm – lūdzu, uzņemiet viņus. Es to neuzskatu par demokrātisku pieeju!
– Bažas ir arī tādēļ, ka pa šiem “atvērtajiem vārtiem” var ienākt personas, kas nav nekādi bēgļi, bet ekonomisku labumu meklētāji, radikāļi, cilvēki, kas vienkārši nevēlas respektēt vietējos likumus un paražas.
– Tā ir patiesība. Eiropas Komisijas oficiālā statistika par pagājušo gadu rāda, ka 72,3% bēgļu, kas lūdza politisko patvērumu, ir vīrieši. Tas jau pats par sevi ir dīvains fenomens. Pirmkārt, šie vīrieši bez sievietēm var izraisīt problēmas jaunajā vidē. Mēs to skaidri redzējām Ķelnē aizvadītajā Vecgada vakarā. Vēl dramatiskāks ir fakts, ka šie vīrieši atstājuši savas sievas, meitas, mātes un māsas mājās neaizsargātas. Mēs labi zinām, ka attieksme pret sievietēm un meitenēm šajās valstīs nav no labākajām.
Tādēļ šo imigrantu uzņemšana nav nekāda morāli atbildīga politika. Gluži pretēji – tā ir amorāla. Neviens pat nezina, cik cilvēku noslīkuši Vidusjūrā, jo pametuši drošas apmetnes Irākā un riskējuši ar dzīvību, sekojot Vācijas aicinošajiem signāliem.
– Nupat pieņemtā EP rezolūcija imigrantus apraksta ne vien kā izaicinājumu, bet arī kā iespēju. Sak’, negatīvas demogrāfijas un darbaroku trūkuma mocītajai Eiropai pienāk papildspēki, kas stimulēs ekonomiku. Turpretim Latvijas eiroparlamentārietis Roberts Zīle šo apgalvojumu nosauca par pilnīgām muļķībām. Viņš atsaucās uz pētījumu, ka Vācijā 85% no visiem pagājušā gadā iebraukušajiem patvēruma meklētājiem nav vispār nekādu prasmju. Kam taisnība?
– Robertam Zīlem ir pilnīga taisnība. Simtprocentīga! Vairākums iebraucēju ir gandrīz pilnīgi analfabēti. Tipisks imigrants Anglijā lielākoties runā angliski, imigranti Francijā zina franču valodu, bet imigranti Vācijā nezina vācu valodu, viņi lieto pavisam citu alfabētu, piekopj ļoti atšķirīgas paražas un tur cieņā citas vērtības. Integrēt viņus mūsu sabiedrībā ir milzu izaicinājums. Pašreizējais imigrācijas apjoms nav risinājums ne ekonomikai, ne demogrāfijai. Tas ir vienkārši ārprāts un bezatbildība, kas beidzot jāmaina!
– Kādēļ tieši Vācija visaktīvāk iestājās par “atvērto durvju” politiku? Vai iemesls nevarētu būt vēsturiska atbildības sajūta kopš Otrā pasaules kara laikiem?
– Jā, jūsu pieņēmums varētu būt patiess. Vācija mēģina kļūt par morālo superlielvaru visās jomās. Merkeles kundze cenšas glābt visus pasaules bēgļus, Merkeles kundze cenšas glābt pasaules klimatu, Merkeles kundze cenšas glābt eiro. Ja jūs Vācijā mēģināt kādu no šīm politikām apšaubīt, kritizēt vai norādīt uz trūkumiem, tad jums met pretī argumentu – mūsu vēsturiskās situācijas dēļ mums ir pienākums būt morālam paraugam. Es tam totāli nepiekrītu! Ne tikai tādēļ, ka šī izrādīšanās notiek uz vāciešu nodokļu maksātāju un citu valstu rēķina, bet arī tādēļ, ka šāda politika nodara vairāk ļauna nekā laba.
Lūk, piemērs no citas jomas. Cenšoties demonstrēt milzu rūpes par vides aizsardzību, Vācijā noteikti ļoti augsti ekoloģiskie standarti. Tādēļ mūsu cementa rūpnīcas tiek slēgtas un uzņēmējiem tas jāiepērk citās valstīs. Taču tur ekostandarti bieži ir daudz zemāki nekā Vācijā. Tādējādi šajās valstīs tiek nodarīts daudz lielāks kaitējums videi, mūsu uzņēmējiem ir papildu izmaksas par izejvielu iegādi un transportu no ārvalstīm, mūsu cementa ražotāji zaudējuši darbu.
Kopā ar savu Eiroparlamenta kolēģi Joahimu Starbatiju rakstu grāmatu, kuru ceru izdot šogad. Tās nosaukums varētu būt “Vācijai ir vieta uz dīvāna”. Pēc analoģijas ar cilvēkiem, kam nepieciešama psihologa palīdzība.
– Tātad Vācijai, jūsuprāt, nepieciešama psihologa palīdzība?
– Pilnīgi noteikti. Šķiet, ka mēs kā nācija ciešam no glābēja sindroma. Tas ir psiholoģiska traucējuma veids, kas liek palīdzēt visiem apkārtējiem. Pat tiem, kas nemaz nevēlas mūsu palīdzību. Pat tad, ja mūsu palīdzība viņiem kaitē, jo mums tā liek justies labāk. Slimības pamatā lielā mērā varētu būt tas, ko pieminējāt iepriekšējā jautājumā – baisās lietas, kas notika laika posmā no 1933. līdz 1945. gadam.
– Kādu laiku šķita, ka “atvērto durvju” politiku Vācijas sabiedrība atbalsta, pēc tam piecieš, bet nu, vērojot “AV” rezultātus vēlēšanās, šķiet, ka pacietības mērs ir pilns.
– Jā. Sabiedrība kļūst arvien nervozāka un vairs netic politiķu skaidrojumiem. Es pats par politiķi kļuvu samērā nesen un lielākoties Merkeles kundzes greizās eiropolitikas dēļ. Sabiedrība vairs nav apmierināta ar nepieciešamību maksāt par glābšanas riņķi Grieķijai, Spānijai vai Portugālei, lai tikai noturētu eiro.
Tāpat arī ar bēgļiem. Merkeles kundze teic, ka mēs nedrīkstam slēgt robežas, bet sabiedrība domā – nu vienreiz pietiek, viena gada laikā ieradies vairāk nekā miljons cilvēku, nemaz nerunājot par nereģistrētajiem imigrantiem! Neviens īsti nezina, kas tie par cilvēkiem, kur viņi apmetušies, ko viņi vēlas, ko no viņiem varam sagaidīt. Nenoliedzami arī teroristu uzbrukumi un Ķelnes notikumi radījuši papildu spriedzi.
Turklāt valdības piekoptā imigrācijas politika un neieklausīšanās rada ļoti bīstamu “blakusproduktu” – labēji populistiskās partijas. Kad es pirms gada pametu “AV”, tā atradās zem 3% visos reitingos un bija pilnīgi neievērojama. Neviens medijs, neviena sociālo pētījumu aģentūra tai neparedzēja nekādu nākotni. Tieši Merkeles imigrācijas politikas dēļ situācija eksplodēja. Tagad partijas reitings nacionālā mērogā ir virs 10%. Šāda notikumu attīstība ir satraucoša, jo “AV” nav vienkārši labēja partija. Tā ir ekstrēmi labēja, nacionālistiska, antiamerikāniska, proputiniska partija.
– Kas īsti bija pamatā tam, ka tagadējā “ALFA” pērn atšķēlās no “AV” – ideoloģiski apsvērumi vai vienkārši līderu ambīcijas?
– To nevar atdalīt vienu no otra. Tā bija ideoloģiju sadursme. Partiju izveidoja cienījami cilvēki – profesori, uzņēmēji un žurnālisti. Mūsu galvenā tematika bija Eiropa un eiro. Diemžēl mēs pat nepamanījām, ka partijā pieaug ļoti labēji noskaņotu cilvēku skaits, kuriem bija pavisam citi nodomi. Viņi mīl Putinu, viņi vēlas Vācijas izstāšanos no NATO un uzskata, ka arī Latvijai nekad nebūtu bijis jāpievienojas šai aliansei, viņi ir pret brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV, viņi visus ārzemniekus redz kā ļaunumu. Tā ir pilnīgi cita partija nekā sākumā. Cīņa par varu starp partijas līderiem bija redzamā daļa cīņai starp divām ideoloģijām.
– Kā īsti izpaužas jūsu minētais prokremlisms “AV” darbībā?
– To ir grūti izskaidrot, bet šis noskaņojums ir acīm redzams. Partija ir aktīvāka un veiksmīgāka Austrumvācijā nekā rietumos. Es zinu, ka “AV” cilvēki apmeklējuši Krieviju, saņemot par to Krievijas finansējumu, droši vien, lai tiktu iesaistīti tās propagandā. Nedrīkst aizmirst, ka liela Austrumvācijas iedzīvotāju daļa 50 gadus tikusi instrumentalizēta no komunistu puses. Daudzi tur joprojām komunismu atceras kā kaut ko labu. Un nenovērtējiet par zemu Putina propagandas mašīnu – tā spēcīgi darbojas arī Rietumeiropā un ietekmē Vācijas elektorātu.
– Nedaudz mainot tēmu, jūsu galvenais temats politikā nav migrācija, bet ekonomika un eiro nākotne. Tostarp esat piedāvājis sadalīt eiro vairākās zonās. Kāds no tā būtu labums?
– Vienkārši runājot – valūtai jāatspoguļo ekonomiskā un fiskālā realitāte konkrētajā valstī. Ar eiro mēs mēģinām izdarīt pretējo – pielāgot valstis valūtai, nevis valūtu valstij, bet tas nevar darboties. Eiro ir pārāk stiprs Francijai un Grieķijai, tādēļ tām ir grūti veidot izaugsmi. Taču tas ir pārāk vājš Vācijai, un mēs eksportējam kā traki. Metode “viens izmērs der visiem” nevar darboties, ja vides ir tik atšķirīgas. Tādēļ uzskatu, ka Vācijai kopā ar attīstītākajām valstīm būtu jāpamet eirozona, veidojot savu kopīgu valūtu. Pārējās valstis varētu izvēlēties – vai palikt pie eiro ar Franciju vadībā, bet diez vai tās to vēlēsies, visticamāk, atgriezīsies katra pie savas valūtas. Nekad vēsturē nav spējusi izdzīvot tāda kopīga valūta, un šī arī neizdzīvos.
Runājot par Latviju – es saprotu, ka jums bija labs iemesls pievienoties eirozonai, bet tam nebija nekāda sakara ar ekonomiku. Jūs vēlējāties pēc iespējas lielāku drošību no Putina Krievijas. Un pilnīgi pamatoti!
– Nupat EP apstiprinājis arī jauno ārpolitikas un aizsardzības stratēģiju, kas paredz stiprināt Eiropas Savienības bruņotos spēkus. Kā skatāties uz šo ieceri?
– Tas ir pilnīgs trakums. Es balsoju pret to un stingri uzskatu, ka mūsu drošības garants ir NATO. Mēģinājums veidot Eiropas armiju būs liels solis uz neitrālismu un padarīs mūs ievainojamākus pret Putina ekspansīvo politiku. Tā nebija Eiropa, kas nosargāja Rietumvāciju pret PSRS ambīcijām, tā bija ASV. Ja Putins redzēs, ka Eiropai ir sava armija ar tādiem cilvēkiem kā [EP priekšsēdētājs] Martins Šulcs priekšgalā, tad es nedotu ne pieci par Latvijas neatkarību. No tā mūs var pasargāt tikai NATO, nevis Brisele.
