Vācijā – vairāk pārbaužu, vairāk naudas 7
Likvidējot monopolu auto tehniskā stāvokļa kontroles tirgū, autoīpašniekiem vairs nebūs jānīkst rindās pie augstprātīgiem un lēnīgiem kontrolieriem: brīvais tirgus parūpēsies, ka uzlabojas pakalpojumu kvalitāte.
Tā, līdzīgi kā Konkurences padome Latvijā šodien, nepieciešamību liberalizēt tirgu pamatoja politiķi astoņdesmitajos gados Vācijā. Tikmēr kritiķi aizrādīja: nedrīkst konkurences problēmas risināt uz autovadītāju drošības rēķina.
Politiskie strīdi beidzās ar to, ka monopols tomēr tika likvidēts. Līdz pat mūsdienām šai nozarē Vācijā valda brīvais tirgus. Atšķirība no Latvijas gan ir: valsts monopola auto tehniskajās pārbaudēs Vācijā nekad nav bijis (izņemot deviņpadsmitā gadsimta beigas, kad auto vēl bija retums). Likvidēts tika privātas organizācijas – Tehniskās uzraudzības apvienības (Technischer Überwachungsverein, saīsināti TÜV) – monopols.
Šai organizācijai, kas nodarbojas ar visdažādāko iekārtu kvalitātes kontroli un savu darbību pirms vairāk nekā 150 gadiem sāka ar tvaika mašīnu tehniskajām pārbaudēm, valsts kā vienīgajai bija uzticējusi automobiļu tehniskā stāvokļa kontroli. “Doties uz tehnisko apskati” – tas nozīmēja braukt uz kādu no Tehniskās uzraudzības apvienības pārbaužu punktiem. Finansējuma ziņā gan mehānisms darbojās kā savdabīgs hibrīds: apvienība saņēma naudu no auto saimniekiem, taču pārbaudītāji tika algoti pēc ierēdņu samaksas shēmas.
Šobrīd tirgū darbojas vairākas akreditētas organizācijas: līdzās TÜV arī DEKRA, GTÜ, A.T.U., KÜS. Sarunvalodā tehnisko apskati gan joprojām iegājies dēvēt par TÜV.
Šo organizāciju sertificētie inženieri darbu veic dažādās vietās: gan lielās specializētās tehniskās apskates stacijās (ap 40% no visām apskatēm), gan autoservisos (ap 60%), apskates pakalpojumu piedāvā pat atsevišķi riepu un detaļu tirgotāji.
Pastāv sīva cenu konkurence. Kā liecina patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas verbraucherzentrale.de pētījums, cenas mēdz atšķirties par līdz pat 50 procentiem. Īpaši lēta apskate var maksāt, piemēram, 45 eiro, tipiska cena ir vismaz 100 eiro. Ja atklāti būtiski defekti, autoīpašniekam ir viens mēnesis laika tos novērst. Atkārtotā pārbaude pēc remonta izmaksā vidēji 20 eiro.
Taču kā ir ar “konkurenci uz autobraucēju drošības rēķina”, par kuru brīdināja monopola atcelšanas pretinieki?
Vācijas mediju pētījumi, kuros izgaismotas sistēmas ēnas puses, liecina: tā nav brīva no korupcijas. Problēma ir samaksas kārtība, kas inženierus dažkārt spiež strādāt pavirši. Likumā noteikts: “Apskates inženieri nedrīkst būt ekonomiski atkarīgi no veikto vispārējo tehnisko apskašu skaita vai iznākuma.” Praksē ir citādi. 2011. gadā veiktā pētījumā Vācijas Federālais satiksmes pētniecības institūts secinājis: “Sava no apgrozījuma atkarīgā atalgojuma dēļ pārbaužu inženieri tiek mudināti veikt pēc iespējas vairāk pārbaužu.” Pamatīgai apskatei būtu nepieciešama pusstunda laika, taču ir inženieri, kas “tiek galā” 15 vai pat 10 minūtēs, tā nopelnot divreiz vairāk naudas nekā rūpīgie.
Tipiski šādu krāpšanas vai paviršības gadījumu upuri ir vecu, nolietotu automašīnu pircēji. No starpniekiem iegādājušies auto ar svaigi izietu apskati, konstatē: bremžu defektu vai citu bojājumu dēļ pārvietošanās ar šo braucamrīku ir bīstama dzīvībai. Viens no šaušalīgākajiem gadījumiem ir Vācijas sabiedriskās televīzijas pirms dažiem gadiem atspguļotais gadījums, kad uzliesmoja tehnisko apskati veiksmīgi izgājušas mašīnas gāzes iekārta, autovadītājai gūstot smagus apdegumus.
No otras puses, tas, ka šādi gadījumi nāk gaismā, liecina arī, ka uzraudzības mehānisms strādā. Kontroles institūcijas, kas pārrauga pārbaudītāju darba kvalitāti, pievērš uzmanību īpaši “ražīgiem” inženieriem, kas spēj pārbaudīt pat 5000 mašīnu gadā, kā arī veic “testa apskates”, līdzīgi kā kontrolpirkumus veikalos. Piemēram, tā pērn izdevās atklāt kāda Reinzemes TÜV inženiera noziegumus. Speciālists tika apsūdzēts par apmēram 2000 apskates uzlīmju nelikumīgas izsniegšanas gadījumiem, no kuriem tiesai izdevās pierādīt 235. Darbinieks ņēmis kukuļus par dokumentu izdošanu par nolietotām mašīnām, it kā tās būtu braukšanas kārtībā. Par nodarījumu viņš tika sodīts ar gada un desmit mēnešu nosacītu cietumsodu.
