Ko vēlas “Alternatīva Vācijai”? Par to saruna ar partijas aktīvisti Irisu Dvorecku-Danielovski, kura Ķelnes nodaļā atbild par sakariem ar presi. 22
– Koalīcijas partiju politiķi pēc Jaungada nakts uzbrukumiem Ķelnē aicināja tos nesaistīt ar bēgļu politiku kopumā. Jūs šajā ziņā, kā noprotams, esat citās domās?
– Pilnīgi skaidrs, ka šie notikumi saistāmi ar bēgļu politiku. Jo uzbrucēju vairākums, ciktāl izdevies izzināt viņu izcelsmi, ir cilvēki, kas nonākuši Vācijā, izmantojot bēgļu plūsmu. Protams, visi noziedznieki nebija sīrieši. Daudzi bija no Alžīrijas, Marokas. Turklāt tādi, kuri policijai jau iepriekš bijuši pazīstami kā likumpārkāpēji. Taču šie cilvēki nav ieceļojuši normālā imigrācijas procedūrā, bet gan lūguši šeit patvērumu. Un te redzama skaidra saikne ar bēgļu politiku: šo cilvēku pie mums nebūtu, ja robežas nebūtu tikušas atvērtas.
– Kādus secinājumus jūs no tā izdarāt?
– Ir piepildījies tas, no kā mēs jau baidījāmies, turklāt vēl nelāgākā formā. Jau 2013. gadā mūsu partijas politiķi prognozēja, ka tad, ja bēgļu plūsma netiks ierobežota, 2015. gadā Vācijā varētu ierasties pusmiljons cilvēku. Mūs par to izsmēja. Teica, tas nevarot būt. Nu pusmiljona vietā ieradies jau miljons. Šādā situācijā valsts uzdevums ir gādāt par sabiedrības drošību. Tas, kas notiek patlaban: cilvēki apgādājas ar asaru gāzes baloniņiem, pērk elektrošoka ierīces, ieročus, ir zīme, ka sabiedrība nejūtas droši. Un vēl šis briesmīgais fenomens: pilsoņu pašaizsardzības grupas, kurām jādodas ielās, jo valsts nespēj parūpēties par drošību. Tieši to mēs nekādā gadījumā nevēlamies! Mēs vēlamies, lai kārtību nodrošina valsts. Vajadzīgs vairāk policijas klātbūtnes. Jāstiprina policijas jaudas, lai atkal valsts uztur drošību, nevis pašpasludināti drošības sargi. Tādas tendences ir ugunsbīstamas.
– Vairāk policistu ielās jau ir. Kas vēl valstij jādara? Kas steidzami nepieciešams?
– Pirmkārt, pienācīgi jāizmeklē Jaungada nakts noziegumi. To valsts jau apzinājusies. Izmeklēšana notiek, tādā ziņā viss ir uz pareizajām sliedēm. Taču ir aktīvāk jāapkaro arī pārējās krimināļu grupas, kas saimnieko stacijas apkaimē. Tie patvēruma meklētāji, kuri vairākkārt pastrādājuši noziegumus, jāizraida.
Te gan ir nākamā problēma: izcelsmes valstis negrib ņemt šos cilvēkus pretī. Alžīrija, piemēram, uzņem atpakaļ tikai vienu procentu no tiem, kurus nolemts izraidīt. No 2300 tikai 20 ir izdevies deportēt. Tādēļ labāk nevajadzētu vispār uzņemt tos, kuri nāk no drošām izcelsmes valstīm. Tos, kuriem nav izredžu uz patvērumu, varētu izsijāt, ierīkojot tā saucamos hotspotus uz robežām. Patlaban faktiski iznāk tā: tas, kurš reiz spēris kāju uz Vācijas zemes, šeit arī paliek. Un ir pilnīgi vienalga, vai lēmums par patvēruma piešķiršanu vēlāk ir pozitīvs vai negatīvs. Iespējamība, ka viņu izraidīs, ir minimāla. Tā nedrīkst būt, un tas ir jāmaina.
– To, ka ar bēgļu plūsmu Vācijā iebrauc raiba publika, atzīst arī koalīcijas partiju politiķi. Arī viņi sola šīs problēmas risināt. Bet vai tas ir tik vienkārši paveicams? Kā jūs piedāvājat to mainīt?
– Kas attiecas uz tiem, kas jau ir iebraukuši: konsekventi jāpiemēro jau esošie likumi. Daudz intensīvāk jāpieņem lēmumi par patvēruma noraidīšanu cilvēkiem, kuriem uz to nav tiesību. Taču, kā jau sacīju, var būt tā, ka liela labuma nebūs. Liela daļa lēmumu paliks vien uz papīra, jo reāli izraidīt viņus neizdosies. Tad ir jautājums: kā izskatīsies viņu integrācija? Arī mēs kā partija virzām šo jautājumu. Nav jēgas par to klusēt, jo šie cilvēki jau ir Vācijā. Var jau teikt, ka “mums tas izdosies”, bet ir acīmredzams, ka būs ļoti grūti. Mana paziņa ir skolotāja Diseldorfā un māca bēgļu bērnus. Pirmajā klasē mācās 30 septiņpadsmitgadīgu analfabētu no dažādām valstīm, visi traumatizēti. Un tagad šai jaunajai sievietei jāstājas tādas klases priekšā un jāmāca viņiem vācu valoda un rakstība? Tā tas nestrādās. Jau pirms bēgļu pieplūduma ar integrāciju Vācijā ir gājis grūti, un nākotne neizskatās labāk. Turklāt gatavība “maksāt” par bēgļiem, upurējot personisko komfortu, sabiedrībā sarūk. Ņemsim, piemēram, vietas bērnudārzos Ķelnē. To jau šobrīd ir mazāk, nekā nepieciešams. Ja jāsagādā vietas vēl 2000 jaunu bērnu, tad tas nozīmē, ka citiem vietu būs vēl mazāk.
– Saprotu jūsu minētās problēmas, bet nesaprotu tomēr: kā jūsu partijas nostāja šajā ziņā atšķiras no valdības partijām? Tās taču nebūt neapgalvo, ka viss ir kārtībā. Tās nenoliedz, ka ir daudz problēmu, integrācija būs milzīgs izaicinājums, arī kanclere vēlas samazināt bēgļu skaitu.
– Viena no galvenajām atšķirībām ir, ka valdības partiju politiķi saka: “Mēs vēlamies, lai mums tas izdodas par katru cenu. Mēs vēl lāgā nezinām, kā mums tas izdosies, bet gan beigās kaut kā izdosies, jo arī agrāk viss vienmēr beigās ir izdevies.” Mēs turpretī sakām: “Nē, nav tiesa, ka mums agrāk viss būtu izdevies!” Mēs redzam augstu kriminalitāti, katastrofālu situāciju dzīvokļu tirgū, daudz cilvēku neaizsargātās darba attiecībās. Nav tiesa, ka līdz šim integrācija būtu bijusi veiksmīga. Ja tā būtu, tad mēs neredzētu tik daudz jauniešu, kurus izdodas pievilināt salafistiem.
Un, ja līdzšinējā integrācija nav bijusi veiksmīga, tad kāpēc cerēt, ka tā sekmēsies ar jaunajiem iebraucējiem? Kā mēs panāksim, ka viņi paši sevi nodrošina un pieņem mūsu vērtības?
Šis jautājums ir polarizējis sabiedrību. Tas sašķeļ pat ģimenes un iznīcina draudzību. Visi strīdas, nemitīgi rīko demonstrācijas un pretdemonstrācijas. Tāpēc mēs sakām: “Stop!” Primārais ir nodrošināt to, lai labi klājas vācu sabiedrībai. Mums tas ir svarīgāk par cēlu mērķu sasniegšanu “metalīmenī”.
Merkele saka: “Cilvēcība, tas ir labi.” Jā, protams, ka vajag cilvēcību, bet ne par katru cenu. Valdības partijai pirmkārt ir jānodrošina, ka Vācijai nākotnē iet labi. Arī tāpēc, lai mēs arī turpmāk spētu uzņemt vēl jaunus bēgļus. Nevis tā vietā jāriskē kļūt par nākamo pilsoņu kara valsti.
Dažkārt, Ķelnē braucot tramvajā, man ir sajūta, ka visapkārt gandrīz neviens vairs nerunā vāciski. Ne visur, protams, bet atsevišķos rajonos. Ir iespaids, ka jau pastāv zināma paralēlā sabiedrība. Kā reiz izteicās Berlīnes imigrantu apdzīvotā rajona Neuķelnes mērs – tur, nerunājot vāciski, varot nokārtot pilnīgi visu, sākot no friziera līdz pat aptiekai. Ja ir iespējams, ka cilvēks 20 gadu nodzīvo Vācijā un viņam nav nepieciešams zināt ne vārda vāciski, tad tas ir stāvoklis, kas mums nebūtu jāatzīst par lielisku.
