Tramvajā vairs nerunā vāciski. Toma Ancīša saruna ar partijas “Alternatīva Vācijai” aktīvisti 22
Stacijas laukums pie Ķelnes Doma, kur Jaungada naktī notika uzbrukumi sievietēm, pēdējā laikā pārvērties par demonstrāciju vietu. Tur protestus organizēja antiislamizācijas kustība PEGIDA, uz akciju pret vardarbību bija pulcējušās sievietes, savu piketu bija sarīkojuši Sīrijas bēgļi. Ir darbdienas pēcpusdiena janvāra beigās, kad pie Doma kāpnēm atkal rindojas policijas automašīnas un dežurē likumsargi. Laukumā rosās cilvēki zilās jakās, kas dala bukletus garāmgājējiem. Uz betona milzu burtiem ar krītu uzzīmēts uzraksts: “Drosme teikt patiesību”. Tā ir šā pasākuma rīkotāju – partijas “Alternatīva Vācijai” (“AfD”) – devīze. Bez lielā uzraksta un zilajām jakām pasākuma dalībniekus burzmā būtu grūti pamanīt – pulciņā ir ne vairāk par piecpadsmit cilvēkiem. Maz ir arī to, kas apstājas un izrāda interesi par viņu bukletiem. Tomēr no tiem dažādajiem ļaudīm, kas pēdējās nedēļās demonstrējušies stacijas laukumā, “Alternatīvas Vācijai” aktīvisti šķiet paši dzīvespriecīgākie. No viņiem strāvo pašpārliecība, pat lepnums. Pašapmierinātajam noskaņojumam ir pamats. “Alternatīva Vācijai”, kuru politikas zinātnieki ierindo labējo populistu kategorijā, šobrīd piedzīvo savu zvaigžņu stundu. Partijas biedru skaits aug jau kopš rudens, un nesen socioloģisko pētījumu institūts “Emnid” sagādājis tai vēl iepriecinošāku vēsti: saskaņā ar tā datiem, ja parlamenta vēlēšanas notiktu šodien, par “Alternatīvu Vācijai” balsotu jau 10 procenti balsstiesīgo Vācijas iedzīvotāju. Tas nozīmē: lai gan salīdzinoši neliela un nepārstāvēta Bundestāgā, tā kļuvusi par trešo populārāko partiju valstī pēc Kristīgo demokrātu savienības un Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas.
Grūtāk nekā saskaitīt tās atbalstītājus ir pateikt, kas īsti ir šīs partijas nostādnes un vieta politiskajā ainavā Vācijā. Tā tika nodibināta 2013. gadā, dažus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām. Kā tolaik stāstīja viens no tās “tēviem” publicists Aleksandrs Gaulands, ideja bija spontāna. Viņa veidotās politiskās grupas pasākumā, kurā uzstājies ar runu, bijis sagatavotas 200 sēdvietas: “Taču atnāca nevis divi simti, bet divi tūkstoši cilvēku. Un tad mēs nolēmām, ka jātaisa partija.”
Gandrīz vienīgā tēma, ar kuru tolaik vēlēšanās startēja “Alternatīva Vācijai”, bija eirozonas glābšanas politika. Tā tika dēvēta par “Anti-Eiro”partiju. It kā pieprasīja Vācijas izstāšanos no eirozonas, it kā vēlējās no tās “izmest” Dienvideiropas valstis, it kā negribēja nedz vienu, nedz otru, bet tikai vairāk “tiešās demokrātijas” un “vāciešu interešu” aizstāvības. Skaidri to nezināja arī paši partijas biedri.
Lai gan vienubrīd par šo jaundibināto partiju bija gatava balsot pat ceturtdaļa vāciešu, pirms vēlēšanām atbalsts strauji kritās. Tai pietrūka dažu procentpunktu, lai pārvarētu piecu procentu barjeru un iekļūtu parlamentā. Taču nākamajā gadā tā iekļuva Eiropas Parlamentā, kā arī vairāku federālo zemju – Saksijas, Brandenburgas, Tīringenes – parlamentos. Ap to laiku sākās arī “AfD” kursa maiņa labējās radikalizācijas virzienā. Par tās sabiedrotajiem kļuva antiislamizācijas kustība PEGIDA, bet par tās jauno un vienīgo tēmu – bēgļu politika.
Epiteti, kurus tai veltījuši valdībā pārstāvēto partiju politiķi: “Vācijas kauns” (finanšu ministrs Volfgangs Šoible); “Tā piekopj NSDAP jeb nacistu partijas valodu” (vicekanclers Zigmars Gabriels).
Savukārt daži “AfD” biedru citāti: brīvprātīgie bēgļu palīgi ir “noderīgi idioti” (“AfD” vadītāja vietnieks Aleksandrs Gaulands). Merkelei, kad viņa savas bēgļu politikas dēļ būs atkāpusies, “vajadzētu doties uz Čīli vai Dienvidameriku” (“AfD” Eiroparlamenta deputāte Beatrikse fon Štroha).
Kā norāda politikas vērotāji, augošās sabiedrības neapmierinātības dēļ “AfD” atrodas ļoti ērtā pozīcijā. Tai nav nepieciešama nopietna programma vai oriģinālas idejas, jo kārtis tai rokās pašas iesviež valdības partijas. Katra jauna pazīme, kas norāda uz valdības bezspēcību bēgļu politikā, palielina tās atbalstītāju skaitu.
Vācijas medijos dominē izteikti negatīva, pat izsmējīga attieksme pret “Alternatīvu Vācijai”. Intervijas ar “AfD” pārstāvjiem tiek publicētas reti, un tās galvenā platforma ir TV diskusijas, kurās pēc līdzsvara principa tiek aicināti pārstāvji no visiem politiskajiem spēkiem. Taču pēdējos mēnešos līdz ar tās popularitātes pieaugumu arī medijos manāms apjukums: kā rīkoties?
Jaunākais skandāls, kas saistīts ar medijiem un “AfD”, visticamāk, būs vēl vairāk vairojis tās atbalstītāju skaitu. Sabiedriskā raidstacija “Südwestrundfunk” paziņoja, ka televīzijas debatēs pirms martā gaidāmajām landtāga vēlēšanām Bādenē-Virtembergā un Reinzemē-Pfalcā neļaus piedalīties “AfD”, jo šādu prasību izteikusi Sociāldemokrātiskā partija un Zaļo partija. Pretējā gadījumā tās draudēja pašas nepiedalīties debatēs. Par to raidstacija izpelnījās citu mediju un politiķu kritiku.
