Kā izdzīvot 3
Kamēr Vācijas dārgākajās pilsētās, piemēram, Minhenē, ar 890 eiro mēnesī izdzīvot ir neiespējami, ir vietas Austrumvācijā, kur ar šo summu pieticīgai dzīvei pietiek. Tomēr pētnieki uzsver: būt nabadzīgam bagātā sabiedrībā ir daudz sāpīgāk nekā vidē, kurā nabadzīgi ir arī visi pārējie.
Sociālajai nevienlīdzībai gan ir daudz seju. Viena no tām – sievietes seja. Kopš 1977. gada, kad Rietmvācijā tika atcelta likuma norma, ka precētas sievietes nedrīkst strādāt bez vīra piekrišanas, sieviešu stāvoklis darba tirgū ir ievērojami uzlabojies. Tomēr sievietēm joprojām ir zemākas algas, tāpat lielākā daļa sieviešu, kurām ir bērni, strādā vien nepilna laika darbu. Cita robežšķirtne iet starp austrumiem un rietumiem: tā saucamajās jaunajās pavalstīs algas un iedzīvotāju uzkrājumi vēl arvien ir zemāki nekā rietumos.
Vācijas Ekonomikas pētniecības institūta vadītājs Marsels Fračers savā pērn iznākušajā grāmatā “Pārdales cīņa. Kāpēc Vācija kļūst arvien nevienlīdzīgāka” runā bez aplinkiem: Eiropā neesot gandrīz nevienas valsts, kur sociālā nevienlīdzība būtu augstāka nekā Vācijā. 10 procentiem Vācijas bagātāko cilvēku pieder vairāk nekā 50 procentu no visām bagātībām valstī.
Par kailiem statistikas cipariem gan, uzsver Fračers, svarīgāks ir jautājums: kas ir nevienlīdzības pamatā? Vai atšķirība starp bagātājiem un nabagajiem ir rezultāts, pie kura novedusi efektīva tirgus ekonomika? Proti, vai tie, kas atrodas “augstāk”, tur nokļuvuši tādēļ, ka bijuši talantīgāki, ieguldījuši vairāk pūļu nekā tie, kas “apakšā”? Ja tas tā būtu, par nevienlīdzību nevajadzētu īpaši uztraukties, uzskata Fračers. Taču tā nav. Nevienlīdzība Vācijā lielākoties esot neefektīva tirgus “produkts”. Citiem vārdiem: iedzīvotāju ienākumu līmenis ir tikai par 50 procentiem atkarīgs no viņu pašu ieguldījuma. Otri 50 procenti tieši pakārtoti izcelsmei jeb vecāku izglītības un ienākumu līmenim.
Turklāt nākotnē draud šķelšanās arī grupai, kas šodien pieder pie vidusšķiras. Kā liecina pētījumi, digitalizācija un robotizācija visvairāk apdraud nevis mazkvalificētā darba darītājus, kā ierasts uzskatīt, bet gan tieši vidusšķiru. Par automatizāciju nav jāuztraucas, piemēram, telpu uzkopējiem vai veco ļaužu aprūpētājiem – ar šiem darbiem labāk un lētāk nekā roboti arī turpmāk tiks galā dzīvi cilvēki. Tāpat neaizvietojami paliks augstas klases speciālisti. Visnedrošākajā situācijā atrodas tieši vidējās klases kvalificēti darbinieki, jo viņu darbu automatizēt ir vieglāk un ienesīgāk. Tiem, kuri šodien rūpnīcā vada kādu ražošanas iekārtu, ir pamats bažīties, ka kāda vēl modernāka iekārta rīt stāsies viņu pašu vietā.
Saskaņā ar šo versiju nav gaidāms, ka nabadzīgāko stāvoklis būtiski pasliktināsies. Taču nabadzīgo grupā nonāk vai riskē nonākt tie, kuri agrāk pēc statusa atradušies “augstāk”. Tieši viņu raizes, bažas un nedrošības sajūta varētu būt izšķiroša priekšā stāvošajās vēlēšanās.
