Vācija slīkst zaļajā enerģijā 0
Kopš atteikšanās no atomstacijām Vācija cieš no zaļās enerģijas pārpilnības; politiķi apsver atbalsta samazināšanu saules un vēja enerģijai, bet tas draud izbiedēt investorus. Tāpat kā Latvijā, arī Vācijā nopietni izvērtē, vai zaļās enerģijas ražotājiem nebūtu laiks “pievilkt skrūves”.
Vēja staciju, solāro paneļu un biogāzes staciju skaits strauji aug, bet patērētāji rēķinos ierauga arvien draudīgākus ciparus. Kā paziņojis Vācijas vides ministrs Pēteris Altmeijers, vēja un saules Vācijai “pašlaik ir par daudz”, tāpēc ar jaunu avotu radīšanu jāpiebremzē. Tiesa gan, lielie industriālie uzņēmumi no zaļās revolūcijas necieš, pat otrādi – saules un vēja elektrības pieplūdums samazina enerģijas cenas. “Ekostrāvu” subsidē mazie patērētāji.
Pērnziem norvēģu alumīnija ražošanas milzis “Norsk Hydro” bija tuvu tam, lai pamestu Vāciju uz neatgriešanos un pārceltos uz Austrāliju. Elektroenerģijas cenu kāpuma dēļ uzņēmums jau pēdējos divus gadus bija ievērojami samazinājis produkcijas izlaidi. Bet Vācijas lēmums līdz 2022. gadam pilnībā atteikties no kodolenerģijas sekoja kā jauns trieciens, kas alumīnija ražošanu draudēja pārvērst murgā. Pēc pirmo astoņu atomstaciju slēgšanas energotīkls bija zaudējis stabilitāti, par ikdienu kļuvušas sprieguma svārstības. Izsitot no ierindas automātiskās ražošanas sistēmas, tās regulāri nodarīja uzņēmumam simtiem tūkstošos eiro mērāmus zaudējumus. Tāpēc kā pārsteigums nāca “Norsk Hydro” paziņojums pirms pāris nedēļām: no nākamā gada firma ražošanas apjomus nolēmusi trīskāršot.
Izrādās, “Nork Hydro” pēkšņajam optimismam par pamatu ir iekļūšana izredzēto grupā jeb to uzņēmumu skaitā, kas atbrīvoti no līdzdalības valsts pārejas uz atjaunojamo enerģiju finansēšanā.
Kopš pērnās vasaras, kad Vācijas parlaments nolēma pakāpeniski atteikties no atomenerģijas, atjaunojamās enerģijas ražošana Vācijā piedzīvo uzplaukumu. Energotīklam tiek pieslēgti arvien jauni vēja parki, saules kolektori un biogāzes stacijas, kuru ražotā enerģija nonāk kopējā energosistēmā.
Ir dienas, kad saules stacijas vien saražo tik daudz elektroenerģijas, ka ar to pietiktu, lai apmierinātu trešdaļu no visas valsts patēriņa. Vācijā atšķirībā no Latvijas elektroenerģijas tirgus ir pilnībā atvērts un elektrības cenu nosaka piedāvājuma/pieprasījuma svārstības energobiržā (biržas sistēmu no nākamā gada nolemts ieviest arī Latvijā). Tāpēc likumsakarīgi, ka, augot piedāvājumam, elektrības cena biržā ir samazinājusies. Tomēr individuālie patērētāji šo kritumu nejūt. Arvien vairāk iedzīvotāju sūdzas par nesamaksājamiem elektrības rēķiniem. Pēc Vācijas Paritātes asociācijas ziņām, pērn par maksājumu kavējumiem elektrība uz laiku atslēgta ap 200 tūkstošiem mājsaimniecību, lielākoties bezdarbnieku ģimenēm.
Zaļās enerģijas ražotājiem valsts par katru pārdoto kilovatstundu garantē vairāk naudas, nekā ienes tās pārdošana brīvajā tirgū. Starpību starp biržas cenu un garantēto cenu sedz elektroenerģijas lietotāji – ar īpaša aprēķinu mehānisma palīdzību tā tiek iekļauta elektrības galacenā. Tātad, jo zemāka cena biržā, jo lielāka kompensācija pienākas atjaunojamās enerģijas pārdevējiem. Un, protams, lielāka nodeva patērētājiem. Tomēr cenas neceltos tik strauji, ja “zaļā nodeva” būtu vienmērīgi sadalīta visiem elektroenerģijas lietotājiem.
