Vācijā notiek Bundestāga vēlēšanas 3
Vācijā šodien notiek Bundestāga vēlēšanas, un aptaujas liecina, ka visvairāk balsu iegūs kancleres Angelas Merkeles vadītie konservatīvie, paverot viņai ceļu uz ceturto pilnvaru termiņu valdības vadītāja krēslā.
Taču par visumā garlaicīgu atzītās kampaņas noslēgumā parādījušās pazīmes, kas savas pozīcijas izdevies nostiprināt pret imigrāciju noskaņotajai eiroskeptiķu partijai “Alternatīva Vācijai” (AfD).
“Šķiet, ka virspusē valda miers, taču, ja mēs palūkojamies zem šīs virskārtas, redzam arī lielu spriedzi,” sarunā ar aģentūru DPA atzīst Vācijas Starptautisko lietu un drošības institūta analītiķis Heriberts Dīters.
Pieaug risks, ka Merkeles vadītos kristīgos demokrātus (CDU) un viņu Bavārijas meitaspartiju – Kristīgi sociālo savienību (CSU) – svētdienas vakarā, kad sāks ienākt balsojuma rezultāti, varētu gaidīt zināms pārsteigums.
Lai gan Merkele joprojām ir Vācijas populārākā politiķe, izzūdot vēlētāju lojalitātei pret tradicionālajām partijām, kā liecina ceturtdien publiskotie sabiedriskās raidorganizācijas ZDF aptaujas rezultāti, atbalsts CDU/CSU no nesenajiem 40% ir sarucis līdz 36%.
Atšķirībā no pašreizējā Bundestāga sasaukuma, kurā ir pārstāvētas četras partijas – CDU/CSU, viņu tradicionālie sāncenši, bet pašreizējie koalīcijas partneri – sociāldemokrāti (SPD), “zaļie” un kreiso ekstrēmistu partija “Die Linke” (“Kreisie”) -, šoreiz piecu procentu barjeru pārvarēs sešas partijas, tostarp AfD, kas pēdējā pusgadsimta laikā būs pirmā parlamenta apakšpalātā pārstāvētā partija, kura politiskajā spektrā atrodas pa labi no konservatīvajiem.
Tikai pirms pāris nedēļām CDU amatpersonas vēl pauda pārliecību, ka eiroskeptiķi vēlēšanās iegūs mazāk balsu, nekā viņi cerējuši, taču pēdējā mēneša laikā saskaņā ar ZDF aptauju atbalsts AfD pieaudzis no astoņiem procentiem līdz 11%.
Tas paver iespēju, ka AfD iegūst trešo lielāko pārstāvniecību Bundestāgā aiz CDU/CSU un SPD, satricinot visu līdzšinējo Vācijas politisko istablišmentu.
Tas dos AfD arī iespēju pretendēt uz oficiālās parlamentārās opozīcijas statusu, ja Merkele izšķirsies saglabāt līdzšinējo “lielo koalīciju” ar sociāldemokrātiem.
“Tas valstij būtu graujošs signāls gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski,” apgalvo “Die Linke” līdere Ktja Kipinga.
CDU savu kampaņu balstīja uz Merkeles kā spējīgas krīzes menedžeres statusu, kas spēj gādāt par stabilitāti nemierīgajā pasaulē.
Taču var izrādīties, ka tādējādi CDU un Merkele varētu būt nepareizi novērtējuši vāciešu šī brīža noskaņojumus.
Spriedze, ko pirms diviem gadiem izraisījusi Merkeles piekoptā liberālā imigrācijas politika, gan ir nedaudz noplakusi, taču tai pievienojusies neapmierinātība ar pensijām, izglītības sistēmu un pieaugošo nabadzību veco ļaužu vidū.
Dīters norāda, ka daudzi neapmierinātie vēlētāji var nobalsot par labējiem vai kreisajiem radikāļiem.
Par spīti Vācijas ekonomikas stabilajai izaugsmei, arī vēlēšanu kampaņa sniedza liecības par vēlētāju vilšanos tradicionālajās partijās, īpaši savulaik komunistu jūgā bijušajā Austrumvācijā, kur daudzviet ļaudis joprojām nav atraduši savu vietu atkalapvienotajā Vācijā.
Tur daudzās pilsētiņās, kas vienlaikus cieš no iedzīvotāju skaita samazināšanās un augsta bezdarba, kas ievērojami pārsniedz Vācijas vidējos rādītājus, Merkeli priekšvēlēšanu mītiņos ar svilpieniem sagaidīja AfD atbalstītāji.
Tikmēr arī atbalsts SPD, kas jau tā neglābjami atpaliek no konservatīvajiem, turpinājis sarukt, un pēdējās aptaujas liecina, ka sociāldemokrāti varētu pat nesaņemt 23% balsu, kā 2009.gadā, kad viņi cieta savu smagāko sakāvi pēckara Vācijas vēsturē.
Tas tikai var vairot ierindas sociāldemokrātu vēlmi atbrīvoties no Markeles vadītās “lielās koalīcijas”, pārejot opozīcijā, lai atgūtu sava elektorāta uzticību.
Lai gan šajās vēlēšanās piecu procentu barjeru, domājams, pārvarēs konservatīvo tradicionālie partneri – Brīvo demokrātu partija (FDP), kas jauneklīgā un enerģiskā līdera Kristiāna Lindera vadībā spējusi atgūties pēc sagrāves 2013.gada vēlēšanās un šogad atgūs savu pirms četriem gadiem zaudēto pārstāvniecību Bundestāgā, pēdējās aptaujas liecina, ka arī CDU/CSU un FDP koalīcijai nebūs vairākuma un vajadzēs pieaicināt arī trešo koalīcijas partneri – kreisi orientētos “zaļos”.
Šāda trejsavienība jeb “Jamaikas koalīcija” Vācijā vēl nav pieredzēta, un tās izveidošana, ņemot vērā ievērojamās ideoloģiskās pretišķības, varētu prasīt dažus nopietnus kompromisus, un tāpēc koalīcijas sarunas varētu ievērojami ieilgt.
Jau tagad skaidrs, ka viens no nopietniem klupšanas akmeņiem var izrādīties FDP vēlme pārņemt finanšu ministra portfeli, kas šobrīd atrodas CDU veterāna Volfganga Šeibles rokās. Savukārt “zaļajiem” jārēķinās ar nopietnu pretestību viņu prasībai noteikt gala datumu, kad tiks izbeigta dīzeļdzinēju izmantošana.
Vienlaikus Merkelei var draudēt viņas pozīciju vājināšanās uz Eiropas politiskās skatuves, ja FDP uzturēs savus iebildumus pret eirozonas tālāku integrāciju, uz ko uzstāj Francijas prezidents Emanuēls Makrons.
Tādējādi Vācijas vēlēšanas atkal pārvērtušās par balsojumu, kura iznākumu ar zināmām bažām gaida visās pārējās Eiropas galvaspilsētās.
