Vāciešiem ir klišejas par Austrumeiropu. INTERVIJA ar žurnālistu Danko Handriku 0
Vācijas sabiedriskās televīzijas (ARD) Prāgas biroja vadītājs Danko Handriks pieder slāvu tautai – sorbiem, no kuriem daudzi dzīvo Saksijas federālajā zemē. Pieredzējušo žurnālistu satieku Eiropai veltītā konferencē Leipcigā. Intervijā “LA” viņš stāsta par priekšstatiem un uztveri, kas vāciešiem pastāv par Viduseiropu un Austrumeiropu. Danko viesojies arī Latvijā – gan kā žurnālists, gan jaunieša gados kā sorbu deju kolektīva dalībnieks.
Kāpēc savā darbā esat izvēlējies fokusēties uz tēmām par Austrumeiropu?
D. Handriks: Es piederu sorbu minoritātei, un mana izcelsme man nodrošina pieeju citām slāvu valodām. Slāvu zemes jau kopš manas bērnības bija manā redzeslokā – interesējos par Čehiju un Poliju. Daļa manas bērnības pagāja Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Bērnībā ar ģimeni devāmies atpūtā uz toreizējo Čehoslovākiju.
Prāga tolaik bija vienīgā pasaules līmeņa pilsēta, kuru varēja apmeklēt. Čehija arī nebija tālu no manas dzimtās pilsētas Baucenes Saksijā. Tagad atkal esmu Prāgā, kur esmu ARD pārstāvniecības vadītājs.
Kā Vācijas austrumos uztver citus Eiropas austrumus – Čehiju, Poliju un Baltijas valstis?
Vācijas austrumos cilvēki labāk pazīst Poliju un Čehiju nekā Nīderlandi vai Franciju, kuras labāk pazīst rietumvācieši. Un tas arī ir saprotams, jo, piemēram, mēs no Vācijas austrumiem devāmies ekskursijās uz Tatriem un citām vietām pie austrumu kaimiņiem. Latvija gan mums bija salīdzinoši tālu. Cilvēkus šeit vairāk interesē Polija, nevis Francija. Cilvēkus interesē nevis politika, bet gan izprast šajās valstīs dzīvojošos cilvēkus. Kādu attīstību šīs valstis piedzīvojušas kopš pārmaiņu laikiem, un kā tās atšķiras no Austrumvācijas? Kā kaimiņos klājas ekonomiskajā ziņā, cik cilvēki nopelna, kāds ir dzīves standarts. Cilvēkus interesē arī kaimiņu vērtības.
Vai šeit, Saksijā, cilvēkiem ir stereotipi par Viduseiropu un Austrumeiropu?
Vāciešiem ir klišejas par Viduseiropu un Austrumeiropu. Viduseiropā ir arī klišejas par Čehiju, ka čehi dzer daudz alus. Šajā klišejā ir daļa patiesības.
Vēl klišeja šeit ir, ka Čehijā viss ir daudz lētāks nekā Vācijā. Tomēr pašlaik čehi dodas iepirkties uz Vāciju, kur pārtika ir lētāka nekā Čehijā. Zina to, ka Čehijā cilvēki pelna mazāk.
Tomēr Vācijā skolās bērni nemācās čehu vai poļu valodu, bet gan angļu, franču, krievu un spāņu valodu. Maniem bērniem ir iespēja mācīties čehu valodu. Bērni savā starpā ātri sadraudzējas un iemācās valodas. Un šādos kontaktos nav politikas un stereotipu. Bērnu galvās nav izplatītā maldīgā priekšstata, ka visi poļi zogot automašīnas.
Cik liela nozīme šajā uztverē ir priekšstatiem par vērtībām?
Cilvēki šeit dzird par to, ka Polijā un Ungārijā ir problēmas ar medijiem un tiesiskumu un ka šo valstu iedzīvotāji iebilst pret ES un šādi rada spriedzi ES. Cilvēki domā – redz, viņi saņem naudu no mums un vēl atļaujas būt dusmīgi eiropieši. Tomēr arī šāds priekšstats nav patiess.
Ja viņiem jautā, vai viņiem patīk dzīvot ES, viņi atbild apstiprinoši, viņi nebūt nevēlas ko līdzīgu breksitam, un arī izstāšanos no ES atbalsta mazāk cilvēku. Jo viņi ir redzējuši, cik breksits ir haotisks process. Vērtību uztverei ir nepieciešams laiks. Vērtībām mūs ir jāvieno Eiropas Savienībā.
Tiesiskums un mediju brīvība ir pamatvērtības, kas jāievēro. Slovākijā tika nogalināti pētnieciskie žurnālisti, kas nozīmē, ka tur vēl mediju brīvības jomā ir ko darīt. Valstīm ir jāpaveic savi mājasadarbi.
Vai tas, ka esat sorbs, jums palīdzējis arī profesionālajā dzīvē?
Man ir vieglāk uzrunāt cilvēkus Polijā, Ukrainā un citās valstīs, spēju ātrāk atrast kontaktu ar cilvēkiem. Latvijā esmu bijis, kad biju jaunietis, ar sorbu deju kolektīvu. Tas bija skaists laiks. Bijām ar kolektīvu toreiz arī Francijā un Beļģijā, bet Latvijā vairāk sajutos kā mājās.
Mēs sākām runāt par Latviju. Kādas ir “vidējā vācieša” zināšanas par Latviju?
Baltijas valstis lielākajai daļai vāciešu ir nepazīstamas valstis. Reti kurš zina un var pastāstīt par Latvijas iekšpolitiku. Dauzi zina par latviešu bailēm no Krievijas, tomēr es domāju, ka Vācijā izprot tās. Daudziem ir pamatots priekšstats, ka Latvija ir moderna valsts, kurā interneta tehnoloģijas attīstījušās straujāk un plašāk nekā pie mums, Vācijā. Latvija ir labs piemērs straujākai digitālajai attīstībai.
Jūs esat autors Vācijas sabiedriskās televīzijas filmai “Putina kaimiņi” un veidošanas laikā apmeklējāt arī Latviju…
Filmā man izdevās parādīt, ka lietas nav izteikti melnbaltas, bet ir dažādos toņos. Es runāju ar vienkāršiem cilvēkiem un stāstīju viņu stāstus, nevis ar politiķiem. Filmas daļā par Latviju es parādīju, kā uz vienas laivas kopā strādā latvietis un krievs un kā viņu attiecībās izpaužas spriedze starp Latviju un Krieviju. Tomēr starp abiem varoņiem valda cieša draudzība. Ieklausījos, kā viņi abi uztver dažādus notikumus.
Veidojot filmu, jūs apmeklējāt arī Krievijas pretlikumīgi anektēto Krimu. Kā Vācijā cilvēki uztver šos notikumus?
Par Krimu pēc tās aneksijas katram vācietim ir savs viedoklis par to, kas tur notika. Šī tēma mūsu sabiedrībā ir apspriesta pretrunīgi. Tas tāpēc, ka Krima attiecas uz pasaules lielo politiku, un tur katram ir savs viedoklis. Tēma par sankcijām pret Krieviju ir ļoti polarizēta mūsu sabiedrībā. Krimā biju gadu pēc aneksijas. Satiku gan cilvēkus, kas bija balsojuši par Krieviju, kas ļoti gaidīja, ka tas notiks, gan daudzus, kas bija ļoti nelaimīgi par aneksiju un bija pret, piemēram, Krimas tatāri nebūt nebija sajūsmā. Man bija svarīgi parādīt filmā caur cilvēkstāstiem viņu piedzīvoto, lai mani skatītāji varētu izveidot savu viedokli par Krimu.
