Uzzinām vairāk par kuņģa un zarnu traktu 0
Tas veido daļu no mūsu gremošanas sistēmas, kur maisveida paplašinājums kuņģis pāriet garā, dažādi izlocītā caurulē – tievajā, tad resnajā un taisnajā zarnā. Trakts, kā tiek skaidrots šis jēdziens, ir orgānu veidojums, pa kuru kaut kas pārvietojas. Pa šo mūsu traktu ceļo ēdiens, ar kuru tajā noris dažādas pārvērtības, gādājot par organismam svarīgu funkciju nodrošināšanu un ietekmējot pašsajūtu.
* Kuņģis paēdot piepildās līdzīgi balonam. To uzpilda ne vien maltītē notiesātais – arī gaiss, ko norijam kopā ar ēdienu, un gāzes, kas veidojas ēdiena ķīmiskās noārdīšanās procesos. Lai kuņģis atbrīvotos no gaisa un gāzēm, kas sakrājušās tā augšdaļā, rodas atraugas.
* Kad ieturēta maltīte, apēstais pa muskuļotām caurulēm un rezervuāriem veic aptuveni deviņus metrus garu ceļojumu un ķermenī pavada aptuveni diennakti. Pirmais gremošanas posms sākas jau mutē, kur ēdiens tiek košļājot sasmalcināts un sajaukts ar siekalām. Tās samitrina barību un, pateicoties siekalās esošajiem fermentiem, aizsāk gremošanas procesu. Tālāk ēdiens caur rīkli nonāk barības vadā un pa to – kuņģī.
Kuņģis ir gremošanas sistēmas plašākā daļa. Šajā burta J formas maisveida rezervuārā ēdiens atrodas vienu līdz divas stundas, kur tiek samaisīts un sajaukts ar kuņģa sulu jeb skābi, ko izdala īpašas šūnas tā gļotādā.
* Dienas laikā rodas aptuveni trīs litri kuņģa sulas jeb skābes.
* Kuņģis spēj uzņemt aptuveni 1,5 litrus ēdiena, ko pārstrādā gan fiziski, gan ķīmiski.
* Kuņģa sieniņā, ko veido vairāki slāņi, atrodas mikroskopiskas bedrītes, kurās esošās šūnas izdala dažādas vielas – sālsskābi, kas nonāvē ēdienā esošās iespējami kaitīgās baktērijas; enzīmus lipāzi, kas veic tauku šķelšanu, un pepsīnu, kas aktivējas kuņģa skābes ietekmē un sāk ātri sadalīt olbaltumvielas.
No šīm kuņģa sulas aktīvajām vielām, kas var kaitēt arī pašam uztura rezervuāram, pasargā gļotas, ko veido sieniņas gļotādas slānī esošie dziedzeri.
Ēdiena virzīšanos pa gremošanas traktu veic tā muskuļoto sieniņu regulāra saraušanās jeb kontrakcijas, ko sauc par peristaltiku.
* Pāris stundas pēc maltītes ieturēšanas daļēji sagremotais ēdiens no kuņģa, kur, tā sieniņām saraujoties, ticis berzts un jaukts, un ar gremošanas enzīmiem sākts pārstrādāt, mazām, aptuveni tējkaroti lielām porcijām nonāk tievās zarnas sākumdaļā – divpadsmitpirkstu zarnā. Tā ir vidēji 25 centimetrus gara.
* Nonākot divpadsmitpirkstu zarnā, liela daļa apēstā jau ir sašķelta mikroskopiskās daļiņās, taču tās vēl ir par lielām, lai varētu uzsūkties. Tālākajā gremošanas procesā divpadsmitpirkstu zarnā nonāk arī gremošanas sulas no aizkuņģa dziedzera un žults no aknām.
Aizkuņģa dziedzera sulā ir sārmi un dažādi enzīmi, kas iedarbojas uz olbaltumvielām, taukiem un ogļhidrātiem. Savukārt žultī esošie sāļi sašķeļ taukus, palielinot gremošanas enzīmu iedarbību uz tiem.
Turpinoties uztura pārstrādei, apēstais tiek sašķelts vienkāršās, ūdenī šķīstošās vielās, kas spēj uzsūkties asinīs un limfā.
* Tievā zarna ir galvenā vieta, kur uzturvielas uzsūcas asiņu plūsmā. Tās sieniņas gļotādu klāj smalki, aptuveni milimetru gari bārkstveida izaugumi, ko dēvē par zarnu bārkstiņām. Pavisam tievās zarnas virsmā ir ap pieciem miljoniem bārkstiņu.
* Zarnas gļotādas krokas un bārkstiņas palielina tās virsmu vairāk nekā 500 reižu, pastiprinot uzturvielu uzsūkšanas spēju.
* Ja līdzsvars starp labajām un organismu nelabvēlīgi ietekmējošām baktērijām ir izjaukts un sliktās ir pārsvarā, šāds disbalanss zarnu mikroflorā traucē mikroelementu un ūdens uzsūkšanos, vājina imunitāti.
Tā atjaunošanai var noderēt produkti, kas satur vai kam vēl papildus pievienotas probiotiskās baktērijas – biojogurts, tīrkultūra, kefīrs. Taču vēlamo efektu sniegs tikai tādi, kam nav pievienoti saldinātāji.
Maziem bērniem, sievietēm grūtniecības laikā un gados vecākiem cilvēkiem nereti ir gremošanas enzīmu jeb fermentu nepietiekamība. Tad tos var uzņemt papildus preparātu veidā, bet netīkamo simptomu mazināšanai dzert fenheļa vai ķimeņu tēju.
* Aptuveni 1,5 metrus garajā lokzarnā šķidrie ēdiena atkritumi, nonākuši tajā no tievās zarnas, tiek sabiezināti, uzsūcot atpakaļ lielāko daļu organismam noderīgā ūdens, un pārveidoti fēcēs.
* Pārpalikušais, ko tievajā zarnā nevar sagremot, nonāk gremošanas sistēmas beigu daļā – resnajā zarnā. Tajā izšķir aklo, lokveida un taisno zarnu.
* Aklā zarna ir kabatai līdzīga ieeja resnajā zarnā. Tai ir tārpveida piedēklis, kas mēdz iekaist, izraisot apendicītu, bet organismā šim veidojumam nekādas īpašas funkcijas un nozīmes nav.
* Lokzarnā mīt miljardiem gremošanas trakta mikrofloras labo baktēriju. Tās izdala enzīmus, kas sadala, piemēram, augu šķiedras celulozi, ko organisma paša producētie enzīmi nespēj sašķelt, kā arī nomāc kaitīgos mikroorganismus.
* Resnās zarnas beigu daļa jeb aptuveni 12 centimetrus garā taisnā zarna parasti ir tukša un ar fēcēm piepildās tikai pirms defekācijas. Zem tās esošo dažus centimetrus garo tūpļa kanālu slēdz divi sfinkteri, kuru uzdevums ir kontrolēt vēdera izeju, neļaujot tai notikt patvaļīgi.
* Daudzu kuņģa bojājumu izraisītājs ir tā skābais saturs un tajā mītošā helikobaktērija. To dēļ veidojas iekaisums kuņģa gļotādā jeb gastrīts. Helikobaktēriju iespējams iznīdēt, lietojot ārsta ieteiktas antibiotikas.
* Ja vēdera pūšanās sagādā diskomfortu un sāpes, jāvairās uzturā lietot produktus, kas veicina gāzu rašanos – pākšaugus, kāpostus, ābolus, plūmes.
* Helikobaktērija ir arī visbiežākā kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas vaininiece. Kuņģa skābais, sālsskābi saturošais saturs, kā arī zarnu satura pārvietošanās baktērijas bojātajā gļotādā izraisa papildu kairinājumu un sāpes. Čūlas veidošanos tāpat provocē pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana, daži medikamenti, kā arī nepiemērota diēta.
Ja čūla asiņo, iespējama mazasinība, bet smagos gadījumos var rasties pat draudi slimnieka dzīvībai.
* Nepatīkama sajūta un sāpes vēderā, īpaši pēc ēšanas, slikta dūša un vemšana, apetītes pasliktināšanās un svara zudums var būt ļaundabīga kuņģa audzēja izraisīti simptomi.
Zarnās vēzis bieži vien sāk veidoties kā polips gļotādā. Par to var liecināt asinis fēcēs, ko atklāj ar skrīninga izmeklējumu, pārbaudot fēces, vai veicot kolonoskopiju.
* Viena no visbiežākajām gremošanas trakta kaitēm ir kairināto zarnu sindroms, kas izpaužas ar periodiskām sāpēm vēderā, epizodisku caureju, kas mijas ar aizcietējumu, vēdera pūšanos un pastiprinātu gāzu veidošanos. Lai gan zarnās nav ne iekaisuma, ne infekcijas vai citas vainas, tās ir ļoti jutīgas. Cilvēki, kuri cieš no šā sindroma, parasti ir ļoti emocionāli.
Zarnu uzbudinājuma mazināšanai var palīdzēt nomierinoša zāļu tēja – piemēram, asinszāles uzlējums, vai ārsta ieteikts medikaments.
