Vai zini, kur un kā inficējies ar HIV? 16
Pietika ar tetovējumu neīstajā iestādē. Statistikā gan droši vien esmu ierakstīts kā neskaidrais gadījums.
Uzskatu, ka Latvijā vispār notiek pārspīlēta ņemšanās ap jautājumu, kā kurš inficējies. Vairāk jāuztraucas par to, ka nekur citur Eiropā medicīnas jomā nenotiek tāda HIV pacientu diskriminācija.
Paldies Dievam, man ir pēdējā stadija, tāpēc pienākas valsts apmaksāta terapija. (Te Ogle rūgti pasmaida.)
Slimības laikā, HIV vīrusam vairojoties, tiek bojātas un iznīcinātas imūnsistēmas šūnas, ko organisms izmanto cīņai ar slimību. Pasaules Veselības organizācijas vadlīnijās teikts – HIV pacientu ārstēšana jāsāk, ja palicis 350 imūnās sistēmas šūnu vienā kubikmilimetrā. Latvijā diemžēl valsts piešķir medikamentus vien tad, kad šis līmenis ir zemāks par 200 šūnām. Taču tad veselības stāvoklis ir ļoti kritisks, vien solis no AIDS stadijas.
Satiku nodaļā kādu sievieti, divu bērnu mammu, viņa katru mēnesi brauc pārbaudīties ar cerību, ka beidzot būs kļuvis sliktāk. Saka: cik labi, ka izslimoju gripu, šūnu daudzums atkal nokrities… Tas taču ir galīgs stulbums! Viņa strādā labi atalgotu darbu, tomēr terapiju nevar atļauties, jo mēnesī zāles izmaksā pusotra tūkstoša eiro.
Nesen iestājos fotogrāfu programmā Eiropas dizaina institūtā Milānā. Jau pēc vidusskolas mēģināju tur tikt, bet visu laiku neveicās. Beidzot izturēju pamatīgu konkursu uz apmaksātām mācībām – uz vietu vairāk nekā 1000 cilvēku. Diemžēl izrādījās, ka Latvija ir viena no tām valstīm, kur nepastāv tā dēvētā zāļu konvertācija. Tas nozīmē, ka nevaru piereģistrēties un citā valstī saņemt man nepieciešamos kompensētos medikamentus. Tātad ik pēc trim mēnešiem nāksies pēc zālēm braukt uz Latviju.
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C decembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
