Ja aplūko tavas fotogrāfijas, šķiet, ka ej pa dzīvi smejot. Vienmēr tā bijis? 16
Jā, eju kā tanks. Lai gan kopš agras bērnības mana veselība ir tik nelāga, ka vajadzētu rāmi sēdēt mājās vai vislabāk dusēt mīkstā dīvānā. Nedrīkstēju sportot, ātri kustēties, uzņemties fizisku slodzi. Bet es nekad tā neesmu dzīvojis! Gāju visur, kur drīkst un kur nedrīkst. Nebiju no tiem, kurš, rociņas salicis, gaida nāvīti.
Man ļoti patika ķīmiski eksperimenti – sajaukt visu kopā, lai sprāgst. Reiz ar brāli gatavojām spridzekli no sērkociņu galviņām. Viņš jau gudrs, deva sērkociņus man, lai nokožu. Grauzu sēru, kamēr visas septiņas kastītes tukšas. Ļoti gribējās to sprādzienu.
Piedzimu priekšlaicīgi ar dažādām sirds problēmām un pārmaiņām veselībā. Mamma strādāja botāniskā dārza augu karantīnas nodaļā, tur izmantoja spēcīgas ķimikālijas, neviens viņu nebrīdināja, ka tas var iespaidot.
Septiņpadsmit gadu vecumā man veica sirds operāciju. Aizbraucu uz ikgadējo pārbaudi, te piepeši kardiologs Aris Lācis piedāvāja operēt, izveidošot jaunu starpsienu starp sirds kambariem. Tas notikšot pēc trim dienām. Zināju, ka būs smagi, tomēr piekritu. Operācijas laikā ārsti bijuši šokā – ar šādu sirdi pat staigāt nedrīkstētu, bet es biju aktīvi dragājis pa dzīvi.
Toreiz piedzīvoju klīnisko nāvi, nomiru uz pāris sekundēm. Pēc daudzām operācijas stundām mani veda prom no zāles, vēl biju pilnīgā narkozē, bet visu redzēju it kā no augšas. Ieraudzīju mammu – visu līdz sīkumiem, apģērbu, kustības. Arī to, ka viņai pirmo reizi mūžā uzliktas saulesbrilles. Kad atmodos, uzreiz vaicāju: kāpēc tev bija tik stulbas saulesbrilles? Viņa apstulba – kā to vari zināt?!
Ceturtajā dienā pēc operācijas atbrauca draugi. Televīzijā sākās mūzikas raidījums, ieraudzīju, ka dzied Madonna.
Piecēlos un metos televizoru pagriezt skaļāk. Džeki tā bijīgi: vai tad drīksti staigāt?! Nē, tikai pēc trim nedēļām, bet pults kaut kur pazudusi…
Nekad dzīvi nepakārtoju diagnozei, drīzāk otrādi. Nesen kardiologam stāstīju, ka nākamvasar plānoju doties svētceļojumā, kas ilgtu četrus mēnešus – sākumā iešu pa Santjago ceļu, pēc tam cauri visai Portugālei došos uz Fatimu. Ārsts galvu vien grozīja: vai jums tomēr nevajadzētu drusku piebremzēt?… Bet es neesmu pielāgojies nevienai slimībai, un arī tagad negrasos. Man nav ko zaudēt. Zinu, ka agri vai vēlu nomiršu no AIDS. Bet vismaz šo laiku, kamēr vēl varu redzēt, kustēt, just, izbaudīšu dzīvi. Kā teica mana teātra pulciņa vadītāja, kādam ir jābūt septītajam rūķītim, kurš atļaujas darīt tikai to, kas viņam tīk.
