Uzzināju visu, no kā varu nomirt. HIV pozitīvā Jāņa Ogles atkailinātais dzīvesstāsts 16
Ogle. Tā viņu dēvē draugi. Nevis tāpēc, ka gruzd vai vāji kvēlo, bet tāpēc, ka uzvārds tāds. Arī tādēļ, ka aizrautīgi uzšvirkst liesmās. Jānis Ogle atļaujas neietilpt pareizības rāmjos, dzīvo ar brīvības un piedzīvojuma garšu. Par spīti tam, ka kopš bērnības dažādas kaites un diagnozes centušās viņu nogāzt no kājām. Pārbaudījumi nebeidzas. Šā gada februārī Jānis uzzināja, ka ir HIV pozitīvs.
Pirmo reizi ieraugot Ogli, pārņem mulsums un žēlums. Sak, šim puisim gan nav paveicies. Taču pat pēc īsas iepazīšanās aplamie priekšstati sairst putekļos. Savulaik kopā strādājām, varēja vien apbrīnot, kā viņš uztver dzīvi, kā metas iekšā notikumos, cik atklāti un tieši ir gatavs vēstīt par sevi un pasauli. Pēdējā laikā Ogles aktivitātēm iznāca sekot vien attālināti, sociālajā tīklā Facebook palasot asprātīgi atainotos piedzīvojumus dažādās slimnīcās.
Piepeši parādījās paziņojums – atkailināts, skarbs, sociāli aktīvs vēstījums. To izprovocēja Saeimas Saskaņas frakcijas deputātes Jūlijas Stepaņenko neglītā piezīme par iecietības tēmai veltītajiem plakātiem. Tajos par savām problēmām vēstīja cilvēks ratiņkrēslā, klaidonis, homoseksuāls puisis un maza meitene, kuras mammai ir HIV. Deputāte norādīja, ka šiem ķēzījumiem jāpazūd no Rīgas ielām.
“Es nevarēju klusēt,” par tābrīža izjūtām saka Jānis Ogle. Lūk, daļa no viņa paziņojuma: “Esmu ieguvis augstāko izglītību. Godprātīgi maksājis nodokļus. Esmu šīs valsts patriots. Un nav svarīgi, ka man ir diagnoze HIV, par ko pat nenojautu. Latvijā slimnieki ar šo diagnozi ir spiesti slēpties un samierināties ar zemākajām sociālajām garantijām Eiropā. (..) Es neesmu narkomāns, pediņš, mauka vai ķēzījums, kam jāpazūd no Rīgas ielām. Piedodiet, bet HIV nav nekāda sakara ar jēdzienu tikumība. Tā ir reāla medicīniska diagnoze, un Latvijā ir vairāki tūkstoši HIV pacientu.”
Vēstuli, kas aicina aizstāvēt HIV pacientu tiesības, Jānis Ogle nosūtīja Saeimai un valsts vadītājiem. Atbildes saņemtas, tiesa, visai formālas.
Šajās dienās puisis gatavojas doties ceļā uz Amsterdamu. Beidzot viņam radusies iespēja intervēt Madonnu. Tas nekas, ka atvēlētas tikai 15 minūtes. Dziedātāja ir Jāņa elks un gaisma tuneļa galā. Gan mūzikas, gan neordinārās personības dēļ. “Man patīk, ka viņa visu sasniegusi saviem spēkiem, mērķtiecīgi. Fascinē viņas brīvība un māka caur brutāliem jociņiem paust dziļu jēgu.” Ogle pat savu kaķi nosaucis par Madonnu! Smejas – nez kā rīkosies, ja reiz viņam būs meita, jo arī viņu taču gribēsies saukt dziedātājas vārdā.
Madonnas koncertā Jānis pirmoreiz nokļuvis pirms desmit gadiem, kad Latvijā tika rīkots līdzinieku konkurss.
Vispirms telefoniski vajadzējis nodziedāt dziesmas fragmentu.
“Dabūju simpātiju balvu. Man tolaik bija gari, melni metālista mati, tos nogrieza ezītī un nokrāsoja blondus.
Nieks, ka nākamajā dienā bija brāļa kāzas. Naktī atpakaļceļā uz mājām draugs man krāsoja matus, lai kaut nedaudz izskatītos pēc vīrieša frizūras.”
Par godu intervijai Ogle sagādājis sarkanas ādas bikses. Ironizē, ka šis materiāls apģērbā ir lielisks, jo no tā viegli noslaucīt dubļus. Tomēr stils Jānim allaž bijis īpašs, un, izrādās, viņš savulaik skolojies modeļu aģentūrā Natalie. Devies turp, jo ieinteresējis, ko tur māca. Bijis vienalga, ka viņam ne tuvu nav fotomodeļa izskata. Modeļu skolā apguvis, kā pats to dēvē, dzīves pofigismu. Vari drasēt apkārt kaut vai čībās, bet svarīgi sevi pasniegt tā, it kā tipinātu zelta sandalēs.
