Uzziņa: Urzula fon der Leiene sola “kalpot Eiropai ar visu savu spēku” 0
Līdzšinējā Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiene otrdienas vakarā balsojumā Eiropas Parlamentā (EP) tika apstiprināta Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatā.
Viņa ir pirmā sieviete, kas ieņems šo amatu, kurā viņa 1.novembrī nomainīs Žanu Kodu Junkeru no Luksemburgas.
Trešdien Leiene atstāj Vācijas aizsardzības ministres amatu.
Leiene dzimusi 1958.gada 5.oktobrī Briselē, Beļģijā. Viņa absolvējusi Londonas Ekonomikas augstskolu, studējusi medicīnu Vācijā un brīvi pārvalda angļu un franču valodas.
Pirms balsojuma EP 60 gadus vecā Leiene solīja “kalpot Eiropai ar visu savu spēku”.
Leiene iemantojusi veiksmīgas, pārliecinātas un spēcīgas sievietes tēlu. Viņa audzina septiņus bērnus un ir vienīgā politiķe kas strādājusi plecu pie pleca ar kancleri Angelu Merkeli visus gadus kopš Merkeles nākšanas pie varas 2005.gadā.
Leiene sākotnēji ieņēma valdībā ģimenes lietu ministres amatu, bet pēc tam kļuva par nodarbinātības ministri un 2013.gadā tika iecelta aizsardzības ministres amatā.
Viņa solījusi, ka, atrodoties EK prezidentes postenī, strādās spēcīgas un sociālas Eiropas labā, solījusi saglabāt ciešas attiecības ar Lielbritāniju pēc breksita un ierosināt “zaļo līgumu”, lai līdz 2050.gadam panāktu “klimatneitrālu kontinentu”.
Leiene ilgstoši tika uzskatīta par potenciālo Merkeles sekotāju kancleres amatā, taču, atrodoties sarežģītajā aizsardzības ministres postenī, viņas politiskā zvaigzne nobālēja.
Pārraugot aizsardzības jomu, Leienei nācās saskarties ar vairākiem skandāliem, sākot ar labējiem ekstrēmistiem armijā un beidzot ar pretrunīgi vērtētiem maksājumiem konsultantiem no malas un ķibelēm ar armijas aprīkojumu.
Laikrakstā “Bild am Sonntag” nesen publicētā reitingā Leiene bija otra nepopulārākā Merkeles kabinetā.
Taču pirms divām nedēļām Leiene, daudziem par pārsteigumu, tika nominēta EK prezidenta amatam. Mediji ziņoja, ka viņu šim postenim izvirzījis Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) EP deputāti un citi kreisie politiķi ilgu laiku iebilda pret viņas kandidatūru, sevišķi veidu, kādā viņa tika izvirzīta šim amatam.
Leiene, kura pārstāv centriski labējo Eiropas Tautas partiju (EPP), iepriekš netika minēta starp iespējamiem kandidātiem.
Tai pat laikā daudzi politiķi augsti novērtējuši Leienes pieredzi politikā, kompetenci un spēju rīkoties saprātīgi.
Savas politiskās karjeras laikā Leienei izdevies nodibināt daudzus kontaktus visā Eiropā.
Leienes tēvs Ernsts Albrehts bija augsta ranga amatpersona Eiropas Komisijā un viņa dzīvoja Briselē līdz 13 gadu vecumam. Pēc tam ģimene pārcēlās uz Vāciju, kur Albrehts kļuva par Lejassaksijas federālās zemes premjeru, pārstāvot Kristīgo demokrātu savienību (CDU).
Kreisā spārna ekstrēmistu draudu dēļ Leienes ģimenei tika noteikta policijas aizsardzība.
Draudu dēļ Leiene vēlāk pārcēlās uz Londonu, kur apmetās tēvoča dzīvoklī un dzīvoja ar pieņemtu vārdu Roza Landsone.
Sākotnēji Leiene studēja ekonomiku, bet pēc tam pievērsās medicīnai un sāka strādāt sieviešu klīnikā. Vēlāk viņa kopā ar vīru, profesoru medicīnā, pārcēlās uz Kaliforniju, kur viņš bija ieguvis stipendiju Stenforda universitātē. Atrodoties ASV, Leeinei bija pauze karjerā un viņa pievērsās ģimenei.
CDU viņa iestājās 32 gadu vecumā, iekļuva Lejassaksijas parlamentā un 2009.gadā izcīnīja vietu Bundestāgā.
Ilgus gadus Leiene nepiederēja partijas vadības iekšējam lokam, bet situācija mainījās pēc Merkeles kļūšanas par kancleri.
Būdama ģimenes lietu ministre, Leiene reformēja bērnu kopšanas atvaļinājuma noteikumus, lai iedrošinātu arī tēvus atvēlēt laiku saviem bērniem, un paplašināja bērnu dienas aprūpes iespējas. Leienei tādēļ tiek piedēvēti panākumi zemo Vācijas dzimstības radītāju uzlabošanā.
2013.gadā Leien kļuva par pirmo sievieti Vācijas aizsardzības ministra amatā, kas ir viens no sarežģītākajiem posteņiem Vācijas valdībā.
“Viņa ir pieradusi tikt novērtēta par zemu tāpēc, ka ir sieviete, bet pārspējusi vīriešus savas politiskās karjeras laikā,” norādīja Leienes biogrāfs Daniels Gofarts, piebilstot, ka viņa būs lepna būt pirmā sieviete EK prezidenta amatā.
“Viņa neredzēs to caur dzimuma perspektīvu, bet no tāda politiķa skatupunkta, kas vēlas atrisināt lielas problēmas,” sacīja Gofarts.
