Neirografika – jauna metode, kas palīdz ielūkoties sevī 2
Neirografika ir pavisam jauna metode, kas palīdz ielūkoties sevī un ieraudzīt risinājumus emocionāliem sastrēgumiem, pārvarēt šķēršļus ceļā uz sevis iepazīšanu. 2015. gadā to izveidojis krievu psihologs Pāvels Piskarevs. Viņš apgalvo, ka viss dabā sastāv no līnijām un apļiem, tāpēc šie divi elementi dominē neirografiskajos zīmējumos. Nosaukums neirografika ir veidots no divu vārdu salikuma (neiro no vārda neirons – nervu šūna, grafika – zīmējums), un parasti to tulko kā smadzeņu zīmējumu.
Dzīvē trūka harmonijas un prieka
Inga Lukašinska metodi ir apguvusi pie instruktores Jevgeņijas Astahovas, kā arī Pāvela Piskareva vadītajos vebināros. “Nekad neesmu bijis māksliniecisks cilvēks. Pēc izglītības esmu sociālā darbiniece, strādāju administratīvu darbu, un radošumam tādā veidā kā patlaban iepriekš nebija iespējas izpausties. Tomēr tas nemitīgi iekšēji urdīja. Viss bija labi, bet dvēsele tiecās pēc pilnīgas harmonijas, iekšējās prieka sajūtas.”
Ingas ceļš uz radošumu sākās ar aura–somu jeb krāsu terapiju. Vēlāk viņa pievērsās mandalu zīmēšanai. “Tā vēl aizvien ir mana sirdslieta. Varu izmēģināt dažādas tehnikas, bet vienmēr atgriežos pie mandalām, tās rada sajūtu, ka esmu atgriezusies mājās. Kad trūkst enerģijas vai ir trauksme, mandalas ir ideālais instruments, kā sevi sakārtot.’’
Ar mandalu starpniecību viņa nonāca pie fraktāļiem, kas ir vēl viena terapeitiska zīmēšanas metode. “Pasaulē vienmēr redzam to, kas mums ir aktuāls, tāpēc viena tehnika veda mani pie nākamās. No cilvēka, kurš interesējās par mandalām, uzzināju par neirografiku. Tā mani uzreiz aizrāva. Patlaban interesējos par ikonogrāfiju, kas arī saistīta ar līniju un to, kā roka spēj īstenot sevi uz papīra. Viss, kas pie mums atnāk, nav nejauši. Šorīt pamodos un iedomājos – manā dzīvē ir cilvēki kā eņģeļi. Viņi vienmēr ir man tuvumā, neiejaucas, bet nes pozitīvu informāciju un atgriezenisko saiti. Es vienmēr jūtu viņu klātbūtni.”
Durvis veras viegli
Kad darām to, kam esam paredzēti, tas sagādā prieku un gandarījumu. Zīmēšana ir tikai viens no prieka gūšanas avotiem. Neirografikai nav nekāda sakara ar vēlmi zīmēt, bet drīzāk ar iekšējā prieka meklējumiem, dievišķā klātbūtni. Parasti sasniedzam kādu mērķi, saprotam, ka tas nav īstais, tāpēc meklējam nākamo. Ilgojamies pēc kaut kā lielāka un tāda, kas patiesībā nav atrodams ārpus mums. Ar neirografiku var nonākt dziļākā saskarē ar sevi.
“Durvis, kas mums ir paredzētas, veras viegli,” ir pārliecināta Inga. “Kad pirmo reizi ieraudzīju neirografikas zīmējumus, manī šūnu līmenī kaut kas novibrēja. O, es gribu zināt, kā to darīt! Pierakstīju, lai saprastu, kas tas ir. Pēc nedēļas nejauši uzzināju par neirografikas semināru Rīgā. Pieteicos. Mācīt šo tehniku pirmo reizi atbrauca instruktore no Krievijas.”
Tagad Inga rīko darbnīcas, kuru mērķis ir dot iespēju apmeklētājiem izmēģināt dažādas efektīvas pieejas, lai atrastu sev tīkamāko. Savā mājaslapā viņa raksta, ka zīmēšanas metodes palīdz mazināt prāta un ķermeņa spriedzi, veicina sevis izpratni, sniedz iekšēju harmoniju un prieku, vairo spēku, palīdz sakārtot domas un koncentrēties.
Neirografika ir individuāls darbs ar sevi, tomēr pamatus ieteicams apgūt kopā ar instruktoru.
“Ir nākuši cilvēki, kuri uzzīmē vienu zīmējumu, otrajā dienā atnāk un saka: zini, man viss notika! Tad grib zīmēt atkal un atkal. Protams, nevajag naivi cerēt, ka neirografika visu atrisinās un pazudīs problēmas. Dzīve ir krāsaina, pārbaudījumu pilna. Dinamikai jābūt,” saka neirodinamikas tehniku praktiķe.
Veido jaunas neironu saites
Viss jaunais ir vecā pārradīšana. Arī neirografika ir psiholoģijas, mākslas, ģeometrijas – dažādu nozaru, zināšanu sintēzes – rezultāts. Visas zīmēšanas tehnikas pamatā ir saistītas ar rokas smalko motoriku un smadzeņu darbību. Jebkura novilktā līnija sevī nes informāciju. Lai gan to var mēģināt nolasīt, svarīgāk ir veicināt pārmaiņas sevī.
Neirografikā izmanto trīs pamatinstrumentus. Pirmais ir neirografiskā līnija, kas neatkārtojas nākamajā posmā un virzās tur, kur to negaida ieraudzīt. Ja līniju ar prātu gribas vilkt uz augšu, roka jāvirza lejup. “Parasti velkam taisnu, viļņveida vai zigzaga līniju. Tas ir individuālo stereotipu un ierobežojumu atspoguļojums, ko uzlikusi sabiedrība un informatīvais lauks. Esmu zīmējusi kopā ar bērniem, un viņiem sanāk fantastiski zīmējumi. Mazie ir spontāni un vienaldzīgi pret noteikumiem un robežām,” piemēru min Inga.
Šādu līniju vilkšana ir terapeitiska un veido jaunas neironu saites, ļauj aiziet ierastiem domāšanas un uzvedības veidiem un stereotipiem. Kad iemācāmies vilkt līniju negaidītā virzienā, arī dzīvē kļūst vieglāk virzīties tajās jomās, kur iepriekš bijušas grūtības. Zīmēšana palīdz aktivizēt iekšējo enerģiju un piesaistīt ārējās vides resursus, transformēt problēmas neapzinātā līmenī, nojaukt barjeras, harmonizēt un dziedināt. Neirografika ir arī darbs ar sajūtām. Nereti dažāda reakcija uz apkārt notiekošo rada spriedzi. Zīmējot spriedzi var mazināt un transformēt.
Līnijai jābūt dzīvai
Inga liek man paņemt rokā marķieri un paspēlēties ar līnijām, pamainīt satvērienus, eksperimentēt. Turot roku tuvāk marķiera galam, līnija ir asāka, cietāka, bet, turot tālāk, plūst līgani. Roku vajag nevis atbalstīt uz galda vir-smas, bet turēt brīvi. Var paņemt citas krāsas marķieri un pavērot savas sajūtas. Zīmējot var manīt, ka katram ir savs rokraksts. Lai to mainītu, var vilkt līnijas aizvērtām acīm.
Metodes autors uzsver, ka dabā nav taisnu līniju, tāpēc tiek likts akcents uz bioniskumu – dzīvību. Ja īsti nesaprot, kādai jābūt līnijai, var attēlot koku galotnes un to, kā tās savienojas ar debesīm, vai citu fragmentu no dabas, piemēram, mākoņa malu vai kalnu virsotnes. Var izprintēt mākslinieku gleznotas ainavas un ar melno marķieri zīmēt tām pāri. Tad ir sajūta, ka daļēji savienojas ar mākslinieku, jūt viņa vilktās līnijas.
Zīmējam koku
Inga uzskata, ka brīnišķīgākā neirografikas tehnika ir neirografiskais koks – instruments, ar ko var modelēt gaidāmos notikumus. Iesācējiem pārliecību par neirografikas efektu iesaka gūt tieši ar šo tehniku. Koks ir izaugsmes un dzīvības simbols, kas sakņojas zemē un tiecas debesīs. Saknes ir pamats, uz kā balstāmies, – mūsu resursi, pieredze. Stumbrs ataino esošo brīdi, bet lapotne ir sasniegumi, rezultāti, gaidas un augļi.
“Vienmēr vajadzētu zīmēt ar nodomu. Iesaku atainot koku, gatavojoties konkrētam notikumam. Ja, piemēram, gribas, lai nākamās dienas tikšanās notiek harmoniski un veiksmīgi, šīs domas var vizualizēt kokā,” iesaka neirografikas pasniedzēja.
Arī es iedomājos konkrētu procesu, kam jāvelta laiks, uzmanība, radošums un apņēmība. Ņemu vērā Ingas norādes. Uz vertikāli novietotas A4 lapas zīmēju izaugsmes līnijas, kas virzās no lapas apakšas – koka saknēm – un tiecas pretī galotnei. “Katrā līnijā jāieliek doma, piemēram, es vēlos, lai šī saruna notiek mierīgi, harmoniski, lai mēs saprotam viena otru, lai ir patīkama, brīva gaisotne, lai vide ir jauka un atbalstoša, ir labs noskaņojums. Ir jāuzticas savai rokai,” pamāca Inga.
Pirmā skices līnija tiek neirografēta – tai pāri pārvelk vēl citas neirografiskas līnijas, lai piešķirtu dinamiskumu. Psihe daudz labāk akceptē un uztver bioniskās līnijas, kas atgādina nervu savienojumus, asinsrites sistēmu. Neirografiku var izmantot, kad pieraksta lekciju saturu vai citu informāciju, jo palīdz tai palikt atmiņā. Katra līnija ir kā jauns nervu savienojums. Jo vairāk līniju, jo zīmējums spēcīgāks un efektīvāks. Tajā ieguldīts vairāk enerģijas un laika.
Jāapzina savi resursi
Kad ir pietiekami daudz līniju, var padomāt par nepieciešamajiem resursiem, lai notikums piepildītos, kā iecerēts. Resursus ataino kā apli, trīsstūri vai kvadrātu. Aplis ir visharmoniskākā figūra, jo simbolizē veselumu, bezgalību, saules gaismu, labvēlību. Asi stūri neirografikā nozīmē konfliktu. Dažās situācijās bez konfliktiem nevar iztikt, piemēram, ja ir vajadzīga rīcība, kustība, dinamika, līderība, enerģija. Figūru izvēli ietekmē arī cilvēka raksturs. Temperamentīgam un ugunīgam cilvēkam trīsstūri būs ļoti mīļi. Tomēr līdzīgu nozīmi var piešķirt arī aplim, tāpēc ar šo figūru nevar kļūdīties. Trīsstūris zīmējumā var ienest par daudz asumiņa, smejas Inga Lukašinska. “Manos zīmējumos ir ļoti maz trīsstūru, jo dzīvē izvairos no konfliktiem, parasti cenšos harmonizēt un balansēt. Aplis ir mana figūra.”
Kvadrātu iesaka zīmēt tad, ja vēlas drošību un stabilitāti. Tas ataino nekustību, pasivitāti. Cilvēks varbūt ir mūžīgā skrējienā, bet vēlas apstāties un atpūsties.
Zīmējot figūras pie koka saknēm, jādomā par saviem resursiem. “Uz resursiem vienmēr jāskatās plaši. Tās var būt zināšanas, dzimta, ģimenes atbalsts, konkrēts cilvēks vai rakstura īpašība, notikumi, pieredze, fiziskais potenciāls,” stāsta speciāliste. Figūra jāvelk tur, kur roka rāda. Jāzīmē lēni, vairākas reizes pārvelkot līniju pāri, lai iegūtu skaistu formu.
Koka augšpuse ataino esošo brīdi un gaidāmo. Tur jāieskicē tas, ko vēlamies, piemēram, lai izdodas salabt ar partneri, lai ir patīkams ceļojums, lai atrodas laiks atpūtai vai fiziskām nodarbēm.
Zīmēšanas laikā jārunā ar sevi un jāizprot savi resursi un vēlamais. Ja vēlamo nemaz nevar noformulēt, jāuzticas rokai, jāļaujas. Dažkārt zīmēšanas laikā vēlmes un gaidas mainās. Lielākai skaidrībai var ierakstīt vārdiem, ko katra figūra nozīmē.
Ar ko es nodarbojos?
Kad ir izveidota koka skice, seko noapaļošana. Katrs līniju krustpunkts ataino konfliktu, tāpēc asie stūri jānoapaļo, veidojot it kā pusaplīšus. Tas ir terapeitisks process, kas kādā brīdī var kaitināt. “Noapaļošanas laikā sastopamies ar pretestību, kas ir laba zīme. Tas rāda, ka psihe ir pieslēgusies, pamanījusi, ka darām kaut ko neierastu, ego ir uztraucies. Nezināmais taču ir kaut kas bīstams! Ego sargā un mēģina atvirzīt no procesa. Re, zvana telefons, ir jānomazgā trauki, tuvojas tikšanās… Citas darbības kļūst svarīgākas, un prātā nāk doma – ar ko es vispār nodarbojos?”
Turpinot noapaļošanu, psihe un ego, kas pretojas pārmaiņām, lēnām iemieg. Ir svarīgi just savu ķermeni, vērot domas, sajūtas. Varbūt kļūst karsti, uznāk drebuļi, sāk sāpēt galva. Tas liecina, ka notiek pārmaiņas.
Man meditatīvais noapaļošanas process patīk, un nekādu iekšēju pretestību nejūtu. Drīzāk jūsminos, kā mans zīmējums mainās. Inga paslavē manus noapaļojumus, kas ir gludi un harmoniski. Jo nepacietīgāks raksturs, jo tie būs saraustītāki, durstīgāki. Noapaļošana noteikti jāpabeidz, un tad krāsošanu var atlikt uz vēlāku laiku, ja tas vajadzīgs.
Ne visi krustpunkti jānoapaļo, ir jāklausa sajūtām. Līnijas var būt vienkārši fons, tās var nevilkt visā garumā, bet tikai tur, kur vizuāli vajag. Ir svarīgi, lai tās ir dažāda biezuma. Smalkajām līnijām raksturīga smalkāka enerģija, vibrācija, kas ir saistīta ar mums pašiem. Vidējā līnija ir ap mums esošā sabiedrība, ģimene, draugi. Vistreknākās ir spēka līnijas, kuras simbolizē to, kas ir ārpus mūsu ietekmes, bet no kā esam atkarīgi, – dabas stihijas, likumi, kosmiskās enerģijas. Velkot līnijas, akceptējam, ka dzīvojam harmonijā un saskaņā ar Visuma likumiem un ieaicinām tos savā dzīvē, lai mūs atbalsta.
Apvieno apgabalus
Nākamais solis ir laukumu aizpildīšana ar krāsu. Apvienojot laukumus, simboliski veidojam jaunas pieejas, taktikas, lai notikums būtu tāds, kā vēlamies. Jākrāso vienmērīgi, lai nav švīkājumu, citādi asie stūri būs jauni konflikti. Zīmējumā izveidojot jaunas figūras, iegūstam jaunus resursus, enerģijas avotus un risinājumus.
Jāizraugās krāsa, kas patīk. Izvēle nav nejauša. Sākot krāsot, nereti jūt, ka pietrūkst vēl kādas līnijas. Tad var atgriezties pie neirografēšanas. Ja negrib aizkrāsot laukumu, to var atstāt melnbaltu. Daudz krustpunktu zīmējumā ataino enerģijas koncentrēšanās vietas. Lai šīs vietas harmonizētu, tās var ievilkt aplī. Prasu, vai zīmējumu var sabojāt. Savā kokā ievilku košas rozā līnijas, kas man nemaz nepatīk. Izrādās, tas viss pieder pie procesa. Var uzvilkt līniju, kas nepatīk, bet vēlāk nejauši kāda cita līnija skatu uzlabo, un tas rada gandarījumu – spriedze ir pārvarēta, un situācija ir atrisināta.
Salīdzinot ar noapaļošanu, laukumu apvienošana šķiet atbildīgāks process. Šeit arī pamanu nelielu pretestību. Brīžam šķiet, ka zīmējums ir sabojāts.
Beigās jāiezīmē fons, kas atspoguļo apkārtējo pasauli. Tas var būt neitrāls vai dinamisks. Dažkārt fonā ienāk kaut kas intensīvs, un arī kokā gribas ienest līdzīgu krāsu, lai saskaņotos un respektētu apkārtējo vidi. Fona iezīmēšana simboliski rāda, ka mūsu dzīves notikumi notiek mijiedarbībā ar apkārtējo, tā ir iespēja piesaistīt papildu resursus.
Vai to uzzīmēju es?
Jāzīmē tik ilgi, kamēr rodas izjūta: man patīk tas, ko redzu, esmu pabeidzis. Metodes autors neirografiku pozicionē kā māk-slas virzienu. Ar laiku, dziļāk apgūstot tehniku, jāliek uzsvars arī uz formu, kompozīciju un novietojumu. Ja temats ir ilgstošs, zīmējumu var papildināt vairākas dienas pēc kārtas. Dažkārt lapa ir tik sabiezināta, pārpildīta, ka nejūt apmierinājumu un harmoniju. Tad uzzīmēto koku var uzlikt uz lielākas lapas un turpināt.
Savu pirmo neirografikas zīmējumu es papildinu visu nedēļas nogali, un šķiet, ka katru dienu tas iegūst pavisam citu noskaņu. Procesa laikā jūtos kā atklājēja un beigās esmu pārsteigta par to, kas sanācis. Vai tiešām to uzzīmēju es? Lai gan iepriekš šaubījos un šķita, ka varbūt tas ir kaut kas sarežģīts, sapratu, ka neirografikā nav vajadzīgas zīmēšanas iemaņas, jo nav nekā tāda, kas varētu neizdoties. Jebkurai nepārliecinošai līnijai var pārvilkt pāri vēl kādu biezāku vai plānāku līniju. Metodi var apgūt samērā ātri, pāris stundās, un pēc tam strādāt individuāli. Arī es plānoju uzzīmēt vēl kādu koku.
Mūsu eksperte INGA LUKAŠINSKA, neirodinamiskās zīmēšanas tehniku praktiķe
