Uzvilkt baltu kreklu 0
Māksliniece un dzejniece Ruta Štelmahere dzejā debitēja 1983. gadā, taču debijas krājums “Ieskaties sēklai acīs” tika izdots tikai 1998. gadā.
Iespējams, tieši laiks un nesteidzīga dzejnieces pieredzes krāšana pilnveidojusi un padziļinājusi autores radošo rokrakstu tādā pakāpē, ka nākamais krājums “Klēpis” (2011, autores ilustrācijas) vainagojās ar Latvijas Literatūras gada balvu dzejā. Tātad “Krekls” ir trešā dzejnieces grāmata, un var samanīt nobriedušas autores radošo rokrakstu.
Jau autores iepriekšējās grāmatās pavīdēja latviskā baltā pasaules izjūta, savukārt krājumā “Krekls” šis nacionālo identitāti raksturojošais aspekts sasniedzis kulmināciju. Dzejas grāmatā ir nepārprotama baltā krekla semantiskā līdzība ar sirdsskaidrību, mīļumu, čaklumu un toleranci pret savu tautu (I nodaļas virstēma), dzimto novadu, savu dzimtu (II nodaļas virstēma) un liriskās varones iekšējo attīrīšanos kontekstā ar pasaules kultūras un dzīvesziņas alūzijām (III nodaļas virstēma).
Dzejas grāmata “Krekls” tapusi beidzamo četru gadu laikā, un tajā ienāk ļoti personiski dzejnieces dzīves mirkļi un izjūtas: līdz mielēm izsāpēta sāpe par māmiņas zaudējumu, vectēva, vecāsmātes garīguma klātesme dzejnieces ikdienā, kā arī izjūtas, kas smeltas Ventspils starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā un nepiepildītais tekstilmākslinieces sapnis (liriskās varones rokās diegi, gluži tāpat kā Ariadnes kamols, meklē izeju no dzīves labirintiem).
Krājumā būtiska ir laika tēma, kas aktualizēta no pirmās līdz pēdējai lappusei. Rutai Štelmaherei laiks ir kaut kas vairāk par dienu ritējumu. Tas ir eksistenciālais laiks – tautas likteņtēma, piemēram, “dzērveņu pulkstenīši rādīja vienādu laiku / bija jāceļas jāiet līdz egļu jaunaudzei taisni / pārlecot kritušo kareivju palsajām ēnām” (12. lpp.). Tas ir senču laiks, kad “Tu pārliecies pār ēnainu lauku ceļu – pār mana / vectēva Žaņa un vecāsmātes Lūcijas izpušķotajiem / kāzu ratiem, pār smagajās tīruma vagās / nolīkušajām mugurām [..] (25. lpp.). Tas ir liriskās varones laiks, kad “Pēc pēdējā autobusa vēl ir pēdējie mākoņi / kas aiziet pa lielceļu neatskatoties. / Tad esam palikuši divatā – es un mana ēna. / Skatos arī viņa ceļas uz iešanu” (57. lpp.).
Dzejniece pārsteidz ar izstrādātu un dekoratīvu dzejoļu formu, kas, šķiet, ir nevis organiski, bet mākslīgi radīts (pozitīvā nozīmē) poētiskais paņēmiens. Pirmkārt, nepamet literārā jūgendstila stilizācijas sajūta gan tēlu izvēles (flora, fauna), gan stila figūru lietojuma ziņā. Autorei īpaši patīk rotaļāties ar aliterāciju radīto dzejoļa skaniskumu un ritmu, piemēram: “pie kupliem klusuma kokiem / kaltēju klusuma graudus” (37. lpp.). Otrkārt, autore III nodaļā spēlējas ar pēdējā dzejoļu cikla formu, proti, dzejoļa cikla “Viņas diena” publicēšana slīprakstā nav nejauša – ar dzejolī ietvertajām rindām sastopamies nākamajos turpmākajos dzejoļos, tikai katrā no tiem tiek padziļināti šķetināta un attīstīta viena pamatdzejoļa rindas paustā doma.
Redzes gleznas un gleznieciskums ir savdabs poētiskais paņēmiens autores tekstos. Īpaši – gaismas un krāsu daudzšķautņainā apspēle, kas papildināta ar laika un telpas attēlojuma sirreālām noskaņām, piemēram, (cietumnieks. – S. R.): “ar melnu uz melnas sienas viņš zīmē [..] gaismas vīlei tu pieskāries bijīgi / viņš uzzīmē slēdzi viņš ieslēdz dzīvi” (5. lpp.). Dzejnieces tekstos sastapsimies arī ar māksliniekiem un poētisko interpretāciju par viņu darbiem.
20. gs. 20. gados latviešu folklorists, literatūrzinātnieks Pēteris Birkerts aizsāka runāt par vairāku mākslas veidu ietekmi, koeksistenci vienas personības daiļradē. Rutas Štelmaheres daiļrades piemērs pilnībā apliecina abu mākslas veidu simbiozi un atklāj literatūras un mākslas paņēmienu sintēzes pievilcību.
