Rihards Jakovels: Mēs, latvieši, esam stipri, dzīvespriecīgi, kaislīgi un uzņēmīgi 2
No “ceturtā iesaucamā”, pīpētāja un darba meklētāja līdz Varim, Romeo un nu – Krustiņam, par ko tikko saņemta Gada aktiera balva – tāds ir Valmieras teātra aktiera Riharda Jakovela augšupkāpiens. Piecu spēcīgu Latvijas teātru aktieru konkurencē “Spēlmaņu nakts” žūrija izšķīrās par labu Riharda Jakovela aktierveikumam izrādē “Pazudušais dēls.”
– Vai man ir tas gods runāt ar Valmieras teātra jauno premjeru, mīlētāju, galveno lomu tēlotāju?
R. Jakovels: – Premjers? O, nē. Valmieras teātrī ir ļoti saliedēts ansamblis, mēs visi degam par izrādi un tik ļoti nevelkam deķi katrs uz savu pusi. Man ļoti patīk, ka Valmieras teātrī mēģinājumos, ja kaut kas notiek ne tā, cits citu turam grožos un esam drosmīgi teikt kritiku. Daudzi mākslinieki citur baidās otram aizrādīt, jo nevēlas sabojāt labas attiecības.
– Kā skanējusi bargākā kritika?
– Tas bija mans pirmais gads teātrī, vēl biju ļoti jauns,sezonas beigas un Krodera pēdējā izrāde meistara mūžā (“Līgava bez pūra”. – V. K.). Viena kritiķe uzrakstīja ļoti labu recenziju par izrādi, kurai sekoja viens teikums – “bet šīs izrādes neveiksme ir Riharda Jakovela amatieriskais tēlojums”. Atceros, mamma bija ļoti uztraukusies, zvanīja, neteica neko tieši, ka lasījusi interviju, bet pajautāja, kā jūtos, kā iet… Kroders tā paša gada augustā, kad pēc vasaras atkal sanācām kopā teātrī, ieaicināja mani savā istabā un teica – tu taču neņem to (recenziju) nopietni? Teicu, zinu, Oli, nebija jau ar’ viss ar manu spēli lāgā. Bet viņš piebilst – es jau arī “bišķiņ sačakarējos”. Mēs teātrī visu laiku mācāmies. Un es labāk mēģinu uzkāpt augstāk, krītu un sasitos, nevis tā lēni, piezemēti lēzeni slīdu visam pāri. Labāk riskēju.
– Vilis Daudziņš, Egons Dombrovskis, Juris Žagars, arī kolēģis Valmieras teātrī Imants Strads. Var teikt, ka jūsu konkurenti bija Latvijas teātru vadošie aktieri…
– Pārspēt šos kungus man patiesi ir augsts sasniegums. Arī vecāki, kuri bija redzējuši “Pakļaušanos” Jaunajā Rīgas teātrī, tūlīt pēc nominēšanas pavasarī sacīja – oi, Rihard, Daudziņš savu Fransuā ļoti labi nospēlēja, būs grūti, novērtē to, ka esi nominēts… Teātrī katrā izrādē nospraužu mērķus, kurus vēlos sasniegt. Krustiņa lomā nenācās viegli lauzt sevi, izslēgt man raksturīgo enerģiju, spēku, to visu vajadzēja dabūt ārā, izcelt kā ar bomi no grīdas dēli pa dēlim. Dažos mirkļos izrādē patiesi jūtos nedroši, bezspēcīgi, nobijies… Bet tas ir fantastisks kaifs, kad, noejot no skatuves, pārņem tirpas – es patiešām izjutu Krustiņam piemītošo, bet man pašam tik svešo gļēvumam raksturīgo īpašību buķeti.
– Kritiķi jūs visvairāk slavē par Krustiņa lomā atklāto berzi starp cilvēka vēlmi būt labam un dzīves realitāti. Kur neizdošanās iemesls?
– Bailēs. Lugā ir daudzas vietas, kurās Blaumanis dod iespēju Krustiņam pateikt tēvam taisnību, atzīties – esmu kļūdījies, sataisīts divu tūkstošu rubļu parāds, ir ziepes… Bet Krustiņš spēj vien bezspēcībā tēva priekšā saļimt ceļos. Ja pateiktu taisnību, tēvs varbūt būtu nikns, izārdītu visu pagalmu, bet viņi kopā meklētu risinājumu. To, vismaz man tā šķiet, vienmēr var atrast, bet daudzi cilvēki nevēlas ar atzīšanos kļūmēs uzņemties arī atbildību par savu rīcību. Dažs labs mūsu politiķis ir gan nofilmēts, gan nofotografēts, bet tik un tā kā ar pieri sienā turas pretī acīmredzamajam – nē, jūs pierādiet… Nu kā tas iespējams? Es tā nevarētu, teiktu – esmu vainīgs, ko tagad darām ar mani? Bet nē, lokās un lokās. Visos sabiedrības līmeņos. Un tas ir ļoti traki.
– Par ko pats sev varat uzsist uz pleca?
– Katru dienu – par izrādi “[email protected],” monoizrādi, kuru esmu nospēlējis piecdesmit sešas reizes. Sākumā to varēju spēlēt tikai konkrētās telpās – augšā mansardā Valmieras teātrī un “Zirgu pastā” Rīgā. Kad aicināja citur, atrunājos, nē, nē. Nu esmu noķēris tādu kaifu, ka varu spēlēt jebkur. Reiz Regnārs (izrādes režisors Regnārs Vaivars. – V. K.) sacīja: tagad šo izrādi, vecīt, tu pat kurpju kastē varētu nospēlēt.
Bet izrāde, protams, nav par sportu, kā sākumā daudziem šķiet, bet par dzīvi, par izvēlēm iet vieglāko vai grumbuļaināko ceļu.
– Pēc šīs izrādes kolēģi un publika ieraudzījusi nevis ierasti optimistisko Rihardu, bet par sāpīgām lietām gana atklāti un rūgti runāt spējīgu skatuves mākslinieku. Kāda ir teātra misija?
– Runāt ar cilvēkiem. Cilvēki bieži mēģina norobežoties, šķiet, uz mums tas neattiecas, mūs tas neskar… Bet, ienākot teātrī, apsēžoties savā vietā, cilvēks jūtas kā no ārienes pasargāts, kā “drošības kapsulā”, jo viņš sēž tumsā, bet starmeši vērsti uz skatuvi. Un tajā mirklī, kad cilvēks jūtas droši, viņš ir atvērts ļoti daudzām lietām, domām, sarunām ar sevi pašu. Kad izrādē “Pazudušais dēls” Dace (Roplaiņu mātes atveidotāja Dace Everss. – V. K.) man iesit pļauku, daudzi aizelšas no tā, kā viņa to izdara. Varbūt arī tādēļ, ka paši tādu sāpīgu pliķi saņēmuši. Teātra misija ir celt ārā problēmas, no kurām slēpjamies, norobežojamies. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri nākamajā dienā pēc izrādes mainījuši savas domas vai pat ieplānoto rīcību. Man tādēļ ļoti patīk runāt ar skatītāju, redzēt, kas viņā notiek, būt iekšā visā šajā procesā.
– Studiju laikā esat papildinājies meistarklasēs pie režisora no Itālijas Dāvida Džovanzanas, režisoriem no Polijas Rišarda Olesinska un Voiceha Koščeļnaka. Ko jums devušas šīs studijas?
– Prasmi būt citādam, iekšēji brīvam. Atnākot uz Valmieras teātri, tu uzreiz dabū lielos uzvedumos trenēt aktieriskos muskuļus. Pirmos trīs gadus man gan bija ļoti grūti atbrīvoties, es tiešām slikti spēlēju. Biju izdarījis visu, kā režisors iecerējis, kā uzlikts mizanscēnās, viss pareizi, bet… dvēsele palika kaut kur aizskatuvē. Uztraukums ņēma virsroku, vēlēšanās izdarīt pareizi… un bailes kļūdīties. Vienreiz pieķēru sevi pie domas – kāpēc esmu tik sasprindzis? Dzīvē taču esmu pavisam citāds. Nu esmu gatavs strādāt par visiem simt desmit procentiem. Pie Nastavševa “Makbetā” aizrāvāmies līdz trijiem naktī, oficiāli neviens no mums neko tādu nevarētu prasīt, bet bijām tā pārņemti, ka, lai dabūtu mūs ārā, teātrī izslēdza visas gaismas… Nekad nemēģinu diskutēt ar režisoru, strīdēties, iebilst. Ja sacīs – lec vannā, es neapšaubīšu, neteikšu – bet ūdens auksts…
– Jūs mani burtiski pavedināt pajautāt, ko jūs teātrī nekad nedarītu?
– “Makbetā”, kur mēs, četri aktieri – es, Inese Pudža un vēl divi kolēģi –, spēlējam šo vienu titulvaroni, režisors Vladislavs Nastavševs saka – nu tā, Makbets pārnāk no kara, viss asinīs, viņam jāmazgājas, ģērbieties nost, kamēr sanesīs ūdeni. Divas minūtes sēžam, nu, nav jau nekādu argumentu, lai neklausītu režisoram… Galu galā šī aina tomēr neiekļāvās izrādes kopumā. Viestura Meikšāna iestudētajos “Razpļujeva sapņos” režisoram vajadzēja, lai mans varonis karājas ar galvu uz leju veselas piecas minūtes. Tēvam – viņš man pēc profesijas ārsts – pavaicāju, ar ko šī iecere man var draudēt, bet viņš sacīja – nekas īpašs, bet, ja kļūst slikti, velcies augšā… Pievilkties pie stieņa, tas jau elementāri.
Regnārs Vaivars iestudēja operu “Stokholmas sindroms”, kurā viņš puišiem bija nopircis stringus. Tad nu gan teicu – piedod, vecīt, bet uz šito es neparakstos. Pats “Bērnu pasaulē” nopirku melnas “Speedo” firmas apakšbiksītes un zem virstērpa nemaz nevarēja redzēt, ka pretēji attiecīgās mizanscēnas idejai mums mugurā apakšveļa. Tā nu pliks esmu bijis, tiesa, ne izrādē, bet tikai mēģinājumā, ar galvu uz leju esmu karājies, vienīgi stringiem uz skatuves neesmu gatavs. Tas ir mans tabu (skaļi smejas).
– Indra Roga patlaban iestudē “Vidzemes stāstus un noveles”, kam pirmizrāde paredzēta pavasarī. Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja zināma kā lielo inscenējumu meistare, kura pamatīgi un dziļi rok…
– Tā kā līdz pirmizrādei vēl krietns laiks, šobrīd vien rotaļājamies ar ainām, stāstiem, varam darīt jebko. Vēl pārāk dziļi nerokam. Esam noņēmuši velēnas pirmo virskārtu. Vienā no novelēm esmu tāds ciema vīrs Ābrams Roga, kautrīgs, bailīgs atklāties jūtās – ja nu saņem kurvīti – , bet tajā pašā laikā mīlestības dēļ gatavs ēst pat cūkgaļu. Otrā novelē esmu Jānis, kurš atkal, tāpat kā mans Krustiņš, ir diezgan grūtas izvēles priekšā: iet zaldātos vai apprecēt bagātu, vecāku atraitni ar saimniekmājām pūrā? Viss atkal diemžēl grozās ap naudu. Tajos laikos armijā neņēma vīrus, kuri bija vienīgie saimnieki savā mājā. Un Jānis izšķiras par precībām ar atraitni Lieldālderieni, un, būdams kārtīgs puisis, izdara savu darbu līdz galam – apmierina pilnīgi visas sievas vēlēšanās līdz kapa malai. Uz nāves gultas viņa saka – es jau šaubījos, Jānīt, domāju, vai tik neiesi uz krogu, pie citām meitām, bet tu to nedarīji, biji labs vīrs… Man būs ļoti interesanti atrast pamatojumu šai jauna cilvēka spējai atteikties no savas mīļotās meitenes, kura viņu tomēr pēc Lieldālderienes nāves sagaida. Kāds teiks – šausmas, visu dzīvi, laimi iztērēja, bet cits varbūt uzslavēs – malacis, ja ko apņēmies, izdari līdz galam. Daudzās Blaumaņa lugās var redzēt, cik patiesībā mēs, latvieši, esam stipri, dzīvespriecīgi, kaislīgi un uzņēmīgi. Par to kautrību un nevarību ir mūsu pašu iedomāts mīts. Kāpēc tad svinam Jāņus, dejojam un citādi ampelējamies?
– Cik tālu pats redzat savu dzīvi?
– Patīk nospraust mērķi tālu un ne vieglu. Bet, kad esmu to sasniedzis, ir milzīgs gandarījums. Kā teātrī, tā dzīvē. Vēl studiju laikā, kad piestrādāju par apsargu, viendien pie manas apsarga būdiņas piebrauc vecākais brālis ar sapņu moci. Pārsteigums! Mirklī apņēmos – es arī tādu braucamo gribu un man tāds būs. Gāju uz šo mērķi nežēlīgi apņēmīgi, studiju laikā ņēmu visādus blakusdarbus, ko varbūt nevajadzēja darīt, taču, kad nopirku pats savu motociklu, jutos ārkārtīgi labi.
– Jums ir trīs balvas – Valmieras teātra režisoru balva, Labākā Valmieras teātra aktiera balva par veikumu izrādē “[email protected]” un nu “Spēlmaņu nakts” Gada labākā aktiera balva. Kur tās glabājat?
– Ar pirmo – Valmieras teātra Labākā aktiera balvu – pateicos vecākiem. Tā arī viņiem sacīju – tā pienākas jums, bet pārējās gan būs manējās. Par režisoru balvu biju pārsteigts, jo to nepiešķir katru gadu, bet palaikam par īpašiem sasniegumiem. To glabāju savā grimētavā, lai ir kur ieskatīties. “Spēlmaņu nakts” balva pagaidām atrodas manā īrētajā miteklī Valmierā, bet, kad man būs savs dzīvoklis vai māja – ir man arī tāds mērķis –, tā stāvēs tur.
RADOŠĀ VIZĪTKARTE
RIHARDS JAKOVELS (1988)
Dzimis Rīgā; 2011. gadā beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju un tajā pašā gadā sācis strādāt Valmieras Drāmas teātrī.
Spilgtākās lomas: Makbets (V. Šekspīra “Makbets”), monoizrāde “[email protected]”, Romeo Monteki (V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta”), Varis (A. Brigaderes “Maija un Paija”), Krustiņš (R. Blaumaņa “Pazudušais dēls), Matiass (I. Viripajeva “Klusa nakts, dzēra nakts”), Dons Huans (A. Puškina “Mazās traģēdijas”).
Lomas TV un kino: Oskara tēvs (spēlfilma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”), Uģis (TV3 seriāls “Ēnu spēles”).
