Māris Zanders: Uzvarētāju nebūs 3
Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) 29. jūnija sēdes priekšvakarā ir skaidrs, ka mainījies ir ne tikai valdības piedāvātās nodokļu reformas saturs, bet arī uzņēmēju nevalstisko organizāciju attieksme pret plānoto. Pieļauju, ka iebildumi ir saistīti ne tik daudz ar pēdējo jaunumu – progresivitāti iedzīvotāju ienākuma nodoklī, jo koalīcijas apstiprinātais modelis nav radikāls, nav pamata runāt par tā ideoloģisku kreisumu. Ticamāk, ka LTRK un LDDK nepatika saistīta ar cilvēciski saprotamu sarūgtinājumu: sarunās ieguldīts laiks, ir bijusi jau panākumu garša mutē, bet izrādās, ka politisko lēmumu pieņēmēji vadās pēc savas, atšķirīgas loģikas. Kā saka, tad labāk vispār nebūtu sākuši…
Uzņēmēju lobiju loģika ir skaidra: radiet uzņēmējdarbībai labākus nosacījumus – jāpiezīmē gan, ka nodokļi ir tikai daļa no šiem nosacījumiem – un tad pēc laika nogriežņa x būs vairāk ko dalīt, jo būs palielinājušies nodokļu ieņēmumi. Savukārt politiskā loģika vēsta, ka papildu finansējums ir nepieciešams tagad, nevis pēc laika nogriežņa x, un attiecīgi ir jāmeklē līdzsvars. Šādā kontekstā politiķu lielākā kļūda bija solījumi, ka vienlaikus ir iespējams aplaimot gan darba ņēmējus, gan darba devējus, turklāt tieši ar nodokļu sistēmas palīdzību. Citiem pasaulē tas nav izdevies, bet mūsu domas titāniem kaut kā šķita, ka Latvijā būs. Pieņemu, ka uzņēmēju lobiji jau pirms vairākiem mēnešiem saprata, ka tas nav iespējams, tomēr, kamēr tika uzturēti solījumi tieši viņiem, uz iecerētā neiespējamību politiķiem nenorādīja, acīmredzot klusi cerot, ka atkāpšanās notiks nevis viņu, bet otrā, ja tā var teikt, pusē. Nenotika.
Neatkarīgi no NTSP sēdes iznākuma, ko šī teksta rakstīšanas brīdī droši prognozēt nevar, Latvija ir parlamentāra valsts. Teorētiski tas nozīmē, ka uzņēmēju lobiji var mēģināt sev vēlamo panākt, strādājot ar Saeimas deputātiem. No otras puses, koalīcijas politiskie līderi var mēģināt nodrošināt disciplīnu starp koalīcijas frakciju ierindas biedriem, deklarējot, ka atkāpšanās no valdības piedāvātā modeļa nozīmē valdības demisiju. Var gan tikai minēt, cik lielai daļai no koalīcijas tas būtu dzelžains arguments. Vēl var mēģināt nodrošināties ar daļas opozīcijas atbalstu. Galu galā, visticamākais, ka pēc garām un ugunīgām runām Saeima tomēr atbalstīs valdības izstrādāto versiju. Uzņēmēju lobiji publiski paudīs savu dziļo vilšanos un … jā, un kas tālāk?
Latvijas problēma ir tā, ka savulaik, droši vien ar vislabākajiem nodomiem, ir radīta tāda sadarbības ar t. s. sociālajiem partneriem sistēma, kurā konflikts ir iekodēts. Proti, dažādu sfēru uzņēmēju lobiji un arodbiedrības cenšas politiku ietekmēt arī citās demokrātijās, un politiķi, protams, rēķinās ar šiem spēlētājiem. Tomēr nevar prasīt, lai politiski lēmumi tiek pieņemti, saņemot skaidru, dokumentāli fiksētu piekrišanu no šiem spēlētājiem, kā tas ir Latvijā – šādā gadījumā vai nu kāds no spēlētājiem tiek pierunāts ar solījumiem, draudiem, vai arī paši lēmumi kompromisu rezultātā tiek atšķaidīti līdz nejēdzībai. Pareizāka, manuprāt, ir situācija, kad iesaistītās puses saglabā brīvas rokas – streikot, pirms vēlēšanām aicināt nebalsot utt. – politiskie lēmumu pieņēmēji ar to spiesti rēķināties, bet arī viņi vismaz saglabā brīvas rokas pieņemt tādus risinājumus, kādus uzskata par pareiziem (un potenciāli saņemt par tiem skarbu novērtējumu nākamajās vēlēšanās). NTSP modelis, īsi sakot, ir liekulīgs, jo mēģina radīt ilūziju, ka iesaistītās puses ir līdzvērtīgas. Tas tā nevar būt tāpēc, ka nevar. Arodbiedrības un biznesa aprindas savu spēku Rietumu demokrātijās parāda citādi, nevis kļūstot par kaut kādu nesaprotamu atvasinājumu vai papildinājumu izpildvarai. Līdz ar to stīvēšanās ap nodokļu reformu rezultātā uzvarētāju vienalga nebūs, dažus mēnešus vēlāk sekos kārtējā stīvēšanās ar valsts budžeta projektu, atkal būs darba grupas, sēdes utt. Ja nevalstiskie partneri grib būt efektīvi, viņiem jābeidz mēģināt spēlēt pēc politiskās un birokrātiskās loģikas spēles noteikumiem. Katram ir sava vieta.
