Māris Antonevičs: Uzvarētājs paņem visu, bet… 2
Tas negadās bieži – lai gan Austrijas prezidenta vēlēšanas noslēdzās jau svētdienas vakarā, bet vēl pirmdienas pēcpusdienā nebija skaidrs, kurš no diviem kandidātiem uzvarējis. Šķiet, tik saspringts duelis pēdējo reizi bija vērots 2000. gadā ASV prezidenta vēlēšanās, kur Džordža Buša un Alana Gora cīņa nonāca līdz balsu pārskaitīšanai un tiesai. Šoreiz intriga atrisinājās agrāk, kad izrādījās, ka ar ļoti nelielu balsu pārsvaru uzvarējis bijušais Zaļās partijas priekšsēdētājs (vēlēšanās gan piedalījās kā “neatkarīgais kandidāts”) Aleksandrs van der Bellens (50,3%), bet labējās Brīvības partijas pārstāvim Norbertam Hoferam nedaudz pietrūcis (49,7%). “Uzvarētājs paņem visu, zaudētājs paliek mazs,” kā reiz dziedāja pazīstamā grupa ABBA. Liberāli noskaņotā publika atviegloti uzelpoja ar atziņu, ka “eiropeiskās vērtības nosargātas” – Hofers šajās aprindās tika uztverts kā drauds, tāpēc Austrijas vēlēšanām bija pievērsta liela starptautiskā uzmanība. Ne viens vien izmantoja mirkli, lai atgādinātu, cik svarīga vēlēšanās ir katra balss, un tas rāda, ka vēlēšanās nekādā gadījumā nedrīkst palikt mājās. Tā ir taisnība, tomēr politika nav sporta sacensības, kur galvenais ir sekundes un metri. Politika nav tikai balsu pārsvars vēlēšanās, jo aiz kandidātiem un partijām stāv politiskās idejas un tās turpina dzīvot. Stāsts nav tikai par konkrētām vēlēšanām (Austrija ir parlamentāra valsts, un prezidenta pilnvaras ir ierobežotas), cik par sabiedrības noskaņojumu. Realitāte ir tāda, ka Austrijas sabiedrība ir sašķelta divās lielās un ļoti pretrunīgās grupās, un, visticamāk, tas neattiecas tikai uz šo valsti, bet uz Eiropu kopumā.
Vispirms jāatzīmē, ka nav ne mazākā iemesla pārmest austriešiem politisko slinkumu. Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās pilsoņu līdzdalība bija 72,75%, kas Eiropas valstīm ir ļoti augsts rādītājs. Salīdzinājumam – Latvijā 12. Saeimas vēlēšanās piedalījās 58,85% balsstiesīgo. Kas cilvēkiem lika doties pie vēlēšanu urnām? N. Hofers nebūt nav politikas “zvaigzne” un pat ne pirmā persona savā partijā. Tomēr viņa sauklis “Austrija vispirms” un pretimigrācijas noskaņojums bija uzrunājis lielu daļu vēlētāju. Pret Brīvības partijas kandidātu savukārt mobilizējās viss pārējais plašais politiskais spektrs, sākot ar tā sauktajiem “velkomistiem” jeb kvēlākajiem migrantu aicinātājiem un arī vecajām varas partijām, kurus satrauc gadu desmitiem veidotās politiskās sistēmas vājums un nezināmais, ko varētu nest pārmaiņas.
Var jau izcelt faktu, ka “zaļajiem” Eiropā nu jau ir otrais prezidents (pirmais, protams, Raimonds Vējonis Latvijā), taču zaļumam šoreiz ir maza nozīme. Svarīgākais, ko vēlējās un panāca A. van Bellena atbalstītāji – lai pie varas netiek nacionālists, kurš panākumu iedvesmā varētu atlaist parlamentu, un tas jau varētu iezīmēt iespaidīgāku valsts politikas pagriezienu, pietuvinot Austriju tādām valstīm kā, piemēram, Ungārija un Polija. Vai tagad viss beidzies? Protams, ne.
