Egils Līcītis: Uzvarēt nav iespējams 6
Visā latvju zemē no jūras līdz krievu robežām ir nemierpilni laiki. Sakarā ar administratīvi teritoriālās reformas plānotāju uzzīmēto novadu kartējumu satraukums valda Latvijas ielejās un pilskalnos, dzimtenes pakalnos un rudzupuķēm rotātās pļavās, bērzu birzīs un priežu silos. Cilvēki kļūst tramīgi kā mežazvēri.
Pašvaldības pauž skaļu neapmierinātību, un sarūgtinātu iedzīvotāju tūkstoši ar sarkanām, saraudātām acīm ir pret pārkārtojumiem, kā novados tiek pārvelti gadsimtos iesūnojuši pelēkie akmeņi, norakti mīlestības kalniņi un pat atņemtas sešas pēdas zemes mūža mājās kapsētās.
Noraujiet mērnieklaiku nejēdzībām stopkrānu! – signalizē karstie pārmaiņu pretinieki, kas ir pret Latvijas sīko novadiņu paplašināšanu, pret neloģisku apvienošanu, pret suverenitātes zaudēšanu. Pārtrauciet dumjo reformēšanu – sauc tie, kuri nevēlas tikt nepareizi piedalīti par aklu piedēkli, apendiksu lielajam pilsētas Melnajam Caurumam un attīstības centra Velna alai.
Reformas diriģents Saeimā, gandrīz vai zēns, Artūrs Toms Plešs tiek sunīts, zākāts un gānīts kā reti kurš politiķis, un, kad pārvērtībām pieliks punktu, jauneklis no parlamenta ēkas izklibos novecojis, balts kā ābele, nosirmojis savos nepilnos trīsdesmit gados.
Teritoriālajiem rekonstruktoriem jāpacieš nikni pārmetumi par “garīgo vandalismu”, par “Latvijas sagraizīšanu gabalos”,
par “katastrofālu centralizācijas politiku, kad pašpārvaldi nīcina ārā”, par “nerēķināšanos ar kultūrvēsturisko mantojumu” un par “vēsturiskas iespējas neizmantošanu atgūt Latvijai Sēlijas novadu”.
Arī prezidents Egils Levits no liberāli demokrātiskām pozīcijām aicina ar perifērijas pārvaldības maiņu apieties uzmanīgāk, kā nesot trauslu vāzi, ap likumu staigāt bahilās, nevis ar tehnokrātisku pieeju piepēdot visās vietās. Augstajā namā pārstāvēto partiju locekļi atgaiņājas no valsts galvas, klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši, par politisko tiesību došanu arī bezpartijiskajiem veidot sarakstus, startēt (vismaz) pašvaldību vēlēšanās.
Par spīti draudīgai murdoņai un dzirksteļošanai aiz Bruņinieku nama logiem, pagaidām reformas ieviesēji nesatricināmi turas kopā savilktā dūrītē. Saeimas vairākuma deputāti uzcītīgi balso un ir paklausīgi nospraustajam kursam, izkristalizētajam viedoklim, ka Latvijā būs gana ar 40 novadiem.
Pārliecība ir tik cieša, ka, ja valdošās koalīcijas parlamentārietim frakcijas pārzinis pateiks: uzkāp un nolec no tilta vantīm – nolēks kā mīļais! Reformas tēvs, VARAM ministrs Juris Pūce ir apbraukājis Latvijas zemes, ornamentēti skaidrodams, kas darāms, lai aizbērti avoti atkal kļūtu dzidri, ūdens smēlējiem pieejami un labiekārtoti.
Taču Pūcem pašvaldību virsvadītāji, kuru vidū ir priekšsēdētāji, kas savā karaļvalstī valdījuši no pagājušā gadusimteņa kā mumificējušies ķēniņi Tutanhamoni, pucē pretī ar smago artilēriju. Neesot analīzes, ko ikvienam iedzīvotājam pārmaiņas dos, neesot jāgrābj karsti kastaņi bez saimnieciska pamatojuma un reformēt vajagot sākt no cita gala.
Ministrs nekur nav uzņemts kā goda viesis, teiktais daudziem licies negaršīgāks par zivju eļļu, turklāt Pūce kā krauklis – nevienam nedala burkānus. Tas, ka jaunveidojamie novadi sprāgs pušu no ienākumu taukiem, skolās paaugstināsies izglītības kvalitāte, uzlabosies sociālie pakalpojumi un pagarināsies remontējamo autoceļu tīkls, ir tikai tāls, nezināmas nākotnes solījums un nekas priekšmetisks, taustāms.
Tāpēc laucinieki, paģērot koriģēt teritoriālo plānojumu, ZZS vojevodu vadībā gatavi protestā aizšķērsot valsts maģistrālos lielceļus ar modernākajiem lieljaudas kāpurķēdniekiem, riteņtraktoriem un vecām klaburkastēm.
Ko tālāk, vai būs pilsoņkarš, cīņa – nelokāmi lokālpatrioti pret cietiem valsts interešu aizstāvjiem, vai mazpilsētās sliesies barikādes, vai Latvijas debesis aptumšos dedzināto riepu dūmi, vai mēslu vedēji izgāzīs kūpošu kravas masu uz Vecrīgas bruģa?
Nav izslēgts, ka reformatoriem īslaicīgi jānocietinās Rīgas bulvāru lokā, taču valdības pusē ir armija un policija. To uzvarēt nav iespējams. Pēc spēka lietošanas vecās kārtības piekritējiem uz zemēm iekārtos piemiņas vietas ar granītā kaltu uzrakstu “mūsu brāļiem, kas atdeva dārgāko, lai aizstāvētu tēvutēvu novadiņu”.
Bet, tā kā demokrātiju administratīvi teritoriālā reforma neparedz aizstāt ar citu iekārtu, ej nu sazini, kā izvērtīsies balsojums 14. Saeimā. Pieredze māca, ka reformu par katru cenu viesējiem daudzreiz bijis dārgi jāmaksā par ceļu uz progresu.
