Tengizs Gogotišvili: Uzvarējušās dezertēšanas valsts 11
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tā, laikam viss…” krievu valodā pateica kaimiņš no blakus dzīvokļa, kas, pabeidzis skolu vēl pirms Padomju Savienības sabrukuma, aizbrauca uz Maskavu un tur iekārtojās. Un pārgāja uz gruzīnu valodu. “Nē, tur patiešām viss beidzies.” Atvedis arī savus dēlus. Tur vairs neesot ko darīt. Tagad pieprasīšot Gruzijas pilsonību. Neesot iemesla atteikt. “Es un mana sieva esam te dzimuši. Kā gan lai viņi atsaka?”
Gruzijas pilsonības saņemšana nozīmē citas pilsonības zaudēšanu. Tas nozīmē, ka mans kaimiņš vairs nevarēs brīvi braukt uz Krieviju un, visticamāk, arī atbalstīt tur savu biznesu. Man tā ir zīme, ka varēs dzirdēt ūdens tecēšanu no krāna iepriekš neapdzīvotajā dzīvoklī. Arī balsis. Bet pats galvenais, ka Krievija mana kaimiņa acīs zaudējusi pašu būtiskāko – perspektīvu.
Krievija zaudējusi perspektīvu ne tikai mana kaimiņa skatījumā vien. Tādu ir simti tūkstoši, kas dzimuši lielās valsts plašumos no Pleskavas līdz Kamčatkai un no Murmanskas līdz Mahačkalai. Visu savu dzīvi viņi lepojās ar piederību savai valstij un, visticamāk, ne reizi neprotestēja pret Krievijas izrīkošanos Gruzijā, Ukrainā, Sīrijā un arī savas valsts teritorijā Čečenijā. Pat Putina propagandas mediji neslēpj, ka pēc “daļējās mobilizācijas” pasludināšanas dzimteni pametuši apmēram miljons, bet varbūt arī vairāk vīriešu. “Jā, es aizbēgu, kad man atnesa pavēsti,” godīgi atzīstas Kirils. “Esmu rezerves virsnieks pēc universitātes kara katedras, lai gan vispār neesmu dienējis.”
Esam Augšējā Larsā, kur atrodas vienīgais robežpunkts uz Gruzijas un Krievijas robežas. To šķērso galvenokārt vīrieši. Viņu acis ir nogurušas. “Tagad man vajag vienkārši pagulēt. Pēc tam domāšu, vai palikt Gruzijā vai tomēr braukt tālāk. Taču tur es vairs neatgriezīšos. Negrasos nolikt savu galvu par kāda cita pili. Tur palika māte un sieva.” Tas ir Maksims (vārds mainīts) no Krasnodaras.
“Vismaz saprotat, ka jūs un visus pārējos krievus te uzskata par okupantiem?”
“Par okupantiem mūs uzskata jebkurā pasaules valstī. To paši esam panākuši. Taču tagad nākas bēgt, jo karu Ukrainā uzskatu par noziegumu.”
“Vai jūsu draugu vidū daudzi domā tāpat?”
“Tie, kurus pazīstu, visi 99 procenti. Tie ir izglītoti ļaudis aptveni 30 gadu vecumā. No dažādām pilsētām.”
“Esmu mākslinieks, animators. Strādāju attālināti. Sankciju dēļ man vairs nebūs iespējams strādāt Krievijā. Gruziju izvēlējos vairāku iemeslu dēļ – te ir lēti, arī nav problēmu ar valodu un internetu. Vai atgriezīšos mājās? Domāju, ka atgriezīšos. Taču ne jau tuvākajā nākotnē,” mums stāsta jauns vīrietis, kas savu vārdu nevēlas nosaukt. “Kas viņu zina,” filozofiski motivēdams savu inkognito.
Jaunekļus un vīrus var satikt jebkur visās Gruzijas pilsētās. Jebkurā restorānā, jebkurā bārā, jebkurā parkā. Gan vienatnē, gan pāros. Dažus ar bērniem. Tāpat visur sastopamas automašīnas ar Krievijas reģistrācijas zīmēm. Taču baltais “Ford”, kas jau vairākas nedēļas gandrīz vienmēr bija neveiksmīgi noparkots mājas priekšā, pagājušajā nedēļā ieguvis… Gruzijas reģistrāciju. Viņi šeit ieradušies uz ilgu laiku.
Krievijas iedzīvotāji sāka pamest savu valsti līdz ar agresijas sākumu februārī. Martā vien Gruzijā iebrauca apmēram 50 tūkstoši Krievijas pilsoņu. Nav zināms, cik no viņiem devās uz kādu citu valsti vai atgriezās mājās, taču tajā pašā mēnesī lielvalsts iedzīvotāji Gruzijā reģistrēja aptuveni 4000 uzņēmumu. Līdz augusta beigām šīs skaitlis sasniedza 7459, bet 4045 kompānijas reģistrēja Baltkrievijas pilsoņi. Likumi neuzstāj, lai reģistrēšanas laikā norādītu nodarbošanās veidu. Neviens nezina un nekontrolē, ar ko nodarbojas iebraukušie.
Toties visiem obligāti nepieciešama juridiskā adrese. To izmanto atjautīgi vietējie iedzīvotāji, izveidojot attiecīgu servisu. “Maksā man 200 larus (aptuveni 75 eiro), iedod elektroniskā pasta adresi un Gruzijas telefona numuru, un pēc divdesmit minūtēm tev būs sava firma. Pavisam vienkārši,” ar šādu paziņojumu tiek sagaidītas ieinteresētās personas pie justīcijas nama, kur izvietotas visas valsts iestādes.
Tbilisi un Batumi jau kopš marta ir atvērti krievu bāri. Tieši krievu bāri. Tajos sarunu ar klientu pat neuzsāks valsts valodā, lai gan likums to pieprasa. Ēdienkarte sastādīta tikai krieviski. Reti arī angļu valodā. Darbojas mazi kinoteātri, kuros rāda filmu zagtās versijas. Atvērti krievu grāmatveikali un bērnudārzi. “Krievi un baltkrievi maksā vairāk,” saka Nukri, kas piedāvā māklera pakalpojumus uz “Klusā tilta” Tbilisi. Dzīvojamās platības nomas cenas palielinājušās par 25–30 procentiem.
“Vai var jums uzdot jautājumu, ja esat izslēdzis mikrofonu?” pienācis tuvāk, nepārliecinoši pajautāja Kirils, ar kuru satikāmies pie robežas. “Es saprotu attieksmi pret okupāciju, pret karu, bet vai mani šeit var piekaut tikai tādēļ, ka esmu krievs?”
“Tauta šeit ir pat nepamatoti augstsirdīga,” atbildēju es. “Taču katram gadījumam es jums pateikšu paroli. Ja radīsies problēmas, pasakiet paroli un jūs liks mierā.”
“Kādu paroli?”
“Putin huilo!”
